…rudeni. :)

…rudeni. :)

Čaviņ šai skaistajā rudenī!!! (:

Jā, varat iedomāties, arī es šogad priecājos par rudeni. 😀 Nudien. Skaists, lēns lapkritis un diezgan mierīgs un saulains laiks. Tas un vēl viss kas cits ļoti priecē. (:

Šovakar esmu tāda pozitīvā pacēluma varā – bija bačatas nodarbība…nu tiiik ļoti patīk. Smaidu kā saulīte. (:

Lai arī vēl esmu stipri iesācēju līmenī, tomēr pagājušonedēļ biju aizstaigājusi uz savu pirmo salsas ballīti. Tur satiku dažus visai attāli, bet tomēr pazīstamus cilvēkus (gluži negaidīti), un pat padejot izdevās.

Interesanti bija saprast, ka nodarbībās apgūtais palīdzēja tikai tik daudz, cik saprast pamatsoļus un saklausīt ritmu, kurā jādejo…viss pārējais bija improvizācija. Un man tas patiesībā ļoti patīk.

Improvizācijas man vienmēr ir šķitušas saistošas un tomēr nedaudz biedējošas. Taču šeit – dejās – nav tik traki. Varbūt tāpēc, ka es neesmu tā, kam jāizdomā, kurš solis nākošais, tikai jāmāk to saprast. 😛 🙂

Jutos ļoti priecīga par to, ka vēl bez bačatas apmeklēju arī salsas ritmiku – tajā vismaz pamatsoļus, dažus footwork’us (?) un griezienus pret spoguli mums iemāca (kā arī to, kā pareizi kustēties dejojot!). Pāris reižu mani uzlūdza dejot salsu. Tā kā to pāros neesmu mācījusies, tad sākumā galīgi neko nesapratu, tomēr pēc pāris dejām jau druuusciņ sāku apjaust vismaz to, uz kuru pusi jāiet liekot pamatsoļus un griežoties. Tālāko tad gan jau vēl iemācīšos… (:

Jā. Eju uz stundām. Mācos. Un gūstu ļoti daudz prieka un labas pašsajūtas no tā.

Vienīgi reizēm man rodas tāds kā iekšējs konflikts – ir vai nav labi skolas laikā iet mācīties tās dejas.

Protams, ka es varu darīt to, ko es gribu, un varbūt šādi es savu laiku pat pavadu lietderīgāk nekā citkārt.

Un tomēr…skolu arī tak vēl jāpabeidz. Visi tie mājas darbi, pie kā strādājot man vajadzētu iztērēt nez cik daudz laika. Kopijas zīmēšanā un gleznošanā, kompozīcijas planšetes (nē, tās netiek prokrastinētas, tās top vienalga kad, arī pēcpusdienās un pa naktīm laikā, kas nav ne tuvu pie skatēm…tas ir viens no darbiem, kas man patiesi patīk!), par noslēguma darbu mākslas vēsturē nemaz nerunājot.

Zinot manu perfekcionismu, vajadzētu ķerties klāt jau tikko kā tie uzdoti – tad varētu nesteidzīgi izstrādāt tos līdz tādam līmenim, ka arī pati jūtos apmierināta ar padarīto.

Iespējams, ja es neietu mācīties dejas, man fiziski būtu vairāk laika darbam, kas saistīts ar skolu.

Tomēr varētu gadīties, ka iedvesmas tad būtu krietni mazāk.

Tā ir tik laba sajūta – aiziet izkustēties, izstaipīties, izapļot visas locītavas, izdejoties, iegūt labas emocijas no tā. Tas iedvesmo. Šķiet, ka dejas ir viena no lietām, kas mani iedvesmo strādāt.

Katrā ziņā – spēku dod pilnīgi noteikti.

Es pirms pāris dienām aizdomājos par tēmu “kā lai dabū enerģiju, kad šķiet, ka tās trūkst”, un nonācu pie visai (manuprāt) interesanta secinājuma: enerģija nāk klāt ja to tērē.

Un pasakiet vēl man kāds, ka tā nav.

Ja enerģiju nekustina un to netērē, tad nevar gaidīt, ka tā nāks klāt vai atjaunosies.

Tātad…secinājums: lai būtu spēks  un enerģija, ir kaut ko jādara! Vislabāk – to, kas sagādā prieku.

Kad man izdodas saprast, kas īsti ir tas, ko es dotajā brīdī gribu darīt un kad es ķeros klāt darbam, tad parasti sajūtu tādu enerģijas pieplūdumu, kas vēl pastiprinās darba procesā. Protams, gadās arī iztukšoties strādājot, bet arī tas ir labi…tad atbrīvojas vieta jaunām sajūtām un entuziasmam. (:

Es šodien nudien esmu optimists. (:

Mīļš sveiciens visiem! Lai jauks vakars (vai diena…kad nu lasi šo). (:

m.o

2 domas par “…rudeni. :)

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s