Rīt, 22. jūnijā, plkst. 16:00 LMA bakalaura līmeņa 4. kursa studenti saņems savus bakalaura diplomus. Es viņu skaitā. Prieks par to. 🙂
Draugus un radus laipni gaidu rītdien ciemos @LMA!
m.o
Autors: mildao
…”PATISSERIE”
Sveiciens visiem burvīgā vasaras vakarā. 🙂
Pagājušonedēļ ar vecākiem aizbraucām uz Vīni – par godu gada, kuru mans brālis mācījās Terezianas akadēmijā, beigām. Ceļojuma ietvaros sagadījās nonākt burvīgā, mazā kafejnīciņā/grāmatveikalā ar nosaukumu “Babette’s”, kas atrodas netālu no pilsētas centra. Vairāk par pašu kafejnīciņu iespējams izlasīt mana tēta blogā šeit: Vīne. Grāmatnīca – kafejnīca Babette’s. …tomēr es vēlētos papriecāties par ko nedaudz citu, pie kā tiku pateicoties šīs vietas apmeklējumam.
Mēs ar vecākiem, apstaigājot viesnīcai tuvāko pilsētas daļu, bijām ieplānojuši apmeklēt arī “Babettes”. Nonācām tur vēl pirms desmitiem no rīta, tāpēc varējām tikt vien pie tējas vai kafijas – ēdienus pasūtīt tur var sākot no divpadsmitiem dienā…toties grāmatas gan varējām aplūkot, cik vien sirds kāro.
Ātri vien uz viena no galdiņiem pamanīju lielu grāmatu ar koši rozā vāku. “PATISSERIE: Mastering the Fundamentals of French Pastry” vēstīja nosaukums. Lēnām malkojot tēju, sākām ar mammu to šķirstīt. Grāmata pilna gan teksta veidā lasāmām, gan fotogrāfijās soli pa solim pētāmām receptēm, no vienkāršām līdz sarežģītākām…bildēs redzamas kūkas, cepumi, konfektes, pašrocīgi pagatavojami cukura dekori, tam visam klāt vēl sarakstīta informācija par konditorejas terminiem un pamata noteikumiem. Skaista un interesanta grāmata. Iegādājāmies to un, šķiet, varēsim par šo pirkumu tikai priecāties.
Vakar pirmo reizi izmēģināju ko pagatavot no šai grāmatā atrodamajām receptēm. Jāsaka gan, ka ne pēc vienas konkrētas: sakombinēju kopā vairākas – kūkas pamatu no “Linzer” mīklas, vaniļas krēmu gatavoju pēc kādai citai kūkai paredzētas receptes, un savu kūku rotāju ar avenēm un no to sulas gatavotas želejas.
Garša šim izstrādājumam padevās debešķīga. “Linzer” mīklai jāpievieno kakao pulveris, malts kanēlis un kapātas mandeles – šī sastāvdaļu buķete piešķīra tās garšai smalkākas nianses. Vaniļas krēmam pievienoju īstas vaniļas sēkliņas (izrādās, ka to smarža tomēr atšķiras no paciņās nopērkamā cukura ar pievienoto aromātu).
Šai gadījumā es formā ieklāju nedaudz pārāk biezu kārtu mīklas, kā arī pašas formas diametrs bija pārāk liels…un krēma daudzums nebija aprēķināts šim kūkas izmēram. Tomēr receptes vienmēr var “pieslīpēt”…pie tā būs jāpiestrādā nākamajā gatavošanas reizē. Ja tas izdosies, varētu ielikt šeit arī recepti…
Lai nu kā, visiem manā ģimenē arī šis kūkas variants garšoja. Tētis pat palūdza vēl vienu gabaliņu…tā ir laba zīme, jo parasti tētis nav pārāk kārs uz saldumiem. 🙂
Jauku visiem vakaru un – veiksmi konditoriskos eksperimentos!
m.o
Foto: Valdis Ošiņš
…kizombu!!!
Čau-čau visiem 2012. gada nogalē!
Labu laiku nekas šeit nav rakstīts (cik ierasts secinājums manā blogā…), bet es jūtos tā, ka nupat atkal ir labs iemesls publiski papriecāties. 🙂
Vakar “Hi-Centrā” notika labdarībai veltīta Ziemassvētku/latino deju balle. Tajā tika vākti līdzekļi kāda maza puisīša ārstēšanai. Ceru, ka tika saziedots gana daudz!
Par pašu ballīti runājot, šajās telpās es biju pirmo reizi. Man jāsaka, ka šī ir viena no labākajām zālēm, kādā nācies dejot. Ļoti laba grīda (diezgan gluda/slidena, tāpēc bija viegli griezties!), cilvēku bija tiešām daudz, bet telpas izmērs pieļāva tādu cilvēku skaitu – varēja brīvi dejot nekāpjot viens otram virsū.
Vakardienas ballīte bija īpaša ar vēl vienu lietu. Jau labu laiciņu mūsu deju studijā, “Ritmo de Salsā”, notika darbs pie kizombas šova. Es gan tiku pieaicināta kā rezerviste, bet…vakar tiku pie uzstāšanās! Man bija ļoti liels prieks piedalīties – gan horeogrāfijas mācīšanās procesā, gan arī dejot publikas priekšā man patika… Tā bija pirmā reize, kad es uzstājos – vispār jebkur. (sporta stundu pamatskolā, kad atzīmes uzlabošanas dēļ nodejoju flamenko/sevillanas, es neskaitu kā īstu uzstāšanos… :D)
Pašai ir pilnīgi skaidrs, ka varēju labāk – sākumā drusku drebēja kājas un, šķiet, nedaudz sapiņķerējās soļi -, bet vienmēr jau var labāk un to apziņu tad jāpatur uz nākotni, ja kaut kur citur gadīsies uzstāties… Šis priekšnesums nu jau ir garām un sajūtu līmenī man patika.
Ne jau tikai uzstāšanās, bet arī šova treniņi bija interesanti, noderīgi un forši. Vispār latino dejas pirmo reizi pamēģināju pagājušā gada septembrī, kad sāku mācīties salsas ritmiku un bačatu. Ritmikā mācīja pareizi kustēties (kā arī dažus pamatsoļus un stylingus no vairākām latino dejām), bet bačata bija pirmā deja, ko varēju iemēģināt ballītēs. Salsu gan arī mēģināju dejot ballītēs vēl pirms biju to sākusi kārtīgi mācīties, bet tas padevās visai neveikli (kā gan citādāk būtu varējis sanākt?!). Š.g. janvārī ‘pieslēdzos’ Ņujorkas salsas grupai un, kādu laiku patrenējusies, jau sāku justies nedaudz drošāk dejojot sociāli.
Kizombu sāku mācīties, ja nemaldos, š.g. februārī vai martā. Sākumā gāja visai grūti, šķita nepierasta tuvā distance starp partneriem un soļus izpildīt apvienojumā ar stylingu bija grūtāk nekā gaidīju. Tomēr kaut kas lika turpināt mācīties – man patika kizombas mūzika, skaistās kustības. Vērojot dejotājus ballītēs un video internetā nospriedu – man patīk, kā tas izskatās, es arī gribētu tā prast dejot – jāturpina trenēties. Pēc pāris mēnešu mācīšanās pieradu pie šīs dejas un man tā patiešām iepatikās.
Jāsaka, ka dejas mani aizrauj ar katru ballīti, ar katru deju nodarbību arvien vairāk. Tas droši vien ir tikai loģiski – ja iemācos ko jaunu un interesantu, arī praksē ar laiku kājas klausa labāk un izdodas atcerēties dažādus solīšus un kustības, ar ko deju padarīt skaistāku…
Tas man patīk.
Paldies visiem šovgrupas biedriem un – vēl lielāks paldies – mūsu skolotājiem!
Novēlu visiem jauku šo vakaru un – lai izdodas skaisti sagaidīt Jauno gadu!
m.o
Džesiju Kuku!!!!!
Sveiciens vēlā trešdienas vakarā!!
Domājams, jau no virsraksta noprotams, par ko būs raksts.
Jau labu laiku esmu iemīlējusies flamenko stila ģitārmūzikā. Pirms aptuveni gada es spriedu (gan domās, gan runājot, gan rakstiski), ka nu ļooti gribētos dzirdēt Džesija Kuka (Jesse Cook, pagaidām mans favorīt-ģitārists) uzstāšanos ‘dzīvajā’.
Biju pat atradusi lapu, kur iespējams aizsūtīt dažādiem māksliniekiem lūgumus braukt uzstāties kādā konkrētā vietā, aizsūtīju, lai brauc uz Rīgu.
Un manas cerības piepildījās!!!
Šovakar Kongresu namā uzstājās Džesijs Kuks ar savu grupu – Chris Church (vijole, balss, taustiņinstrumenti un kāds mistisks armēņu instruments, kas no skata atgādināja blokflautu), Rosendo “Chendy” Leon (bungas, perkusija), Nicholas Hernandez (ģitārists, jāsaka, ka ne mazāk virtuozs kā pats Kuks!) un Dennis Mohammed (basģitāra un uz brīdi bungas). Visi spēlēja superīgi!!! Šovakar viņiem uz skatuves dažās dziesmās piebiedrojās Amber (Aija Vītoliņa), kuras sniegums arī bijia ļoti labs.
Es patiesi un no visas sirds apbrīnoju viņu sniegumu gan tehniskā ziņā, gan no emociju viedokļa. Tā enerģija, kas plūda no mūziķiem pie skatītājiem!!! Tā mūzika, melodijas, ritmi! Jau ievada gabali bija skaisti, jau pie tiem publika aplaudēja, kur nu vēl pie labāk zināmiem skaņdarbiem, kas sekoja koncertam tuvojoties beigām…
Izcila un asprātīga bija mākslinieku savstarpējā saspēle. Brīžiem uz skatuves palika, teiksim, divi vai trīs no mūziķiem un saspēlējās muzikālos ‘dialogos’, uzjautrinādami publiku.
Koncertam tuvojoties izskaņai, Džesijs publiku uzrunāja ar jautājumu: “Nu, ko jūs labāk gribat – lai mēs turpinam spēlēt skumjos gabalus no jaunā ieraksta vai labāk tādu kārtīgu rumbas ballīti?” Uz ko publika, protams, vienbalsīgi sauca, ka vēlas ballīti. 🙂 Beigās visi (dažus varbūt izņemot) stāvēja kājās un aplaudēja, dejoja, tie, kas zināja vārdus pēdējām dziesmām, arī dziedāja līdzi.
Esmu laimīga, ka man bija iespēja to pieredzēt, tur būt un piedalīties (ar aplaudēšanu un nedaudz dejošanu). Visu koncerta laiku smaidīju. Vēl tagad smaidu. Tas bija, nepārspīlējot, vislabākais koncerts, kurā tiktāl esmu bijusi. Ļoti, ļoti ceru, ka viņi vēl kādu reizi atbrauks uz Latviju (šī bija jau otrā reize! Pirmoreiz viņi uzstājās Stradiņa universitātē).
Novēlu visiem piedzīvot kaut ko vismaz tikpat pozitīvi uzlādējošu kā to, ko es piedzīvoju šovakar!
Sirsnīgi sveicieni!
…dejām, dejām, dejām!!!
Čau visiem! 🙂
Pasen neko neesmu blogā rakstījusi, bet šorīt pamodos un, izpurinājusies no bezapziņas stāvokļa, pamanīju prātā rodamies ideju ierakstam.
Nu jau pāris nedēļas kā diplomdarbs pabeigts un tā aizstāvēšana arī aiz muguras, RDMV sakarā atlicis vienīgi sagaidīt izlaidumu. Brīvā laika līdz ar to arī ir krietni vairāk. Ja septembrī sāku iet uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām (par ko jau arī šeit jūsmīgi rakstīju…) “Ritmo de Salsa” deju skolā, tad no janvāra sāku mācīties arī NYon2 jeb Ņujorkas stila salsu un nedaudz vēlāk – arī tādu jocīgu deju, kas saucas kizomba. Vārdu sakot – metos deju pasaulē iekšā “ar visām četrām”.
Video: mani skolotāji dejo kizombu.
Jāsaka, ka šīs dejas man ir bijis liels atklājums – tās apgūstot, var kārtīgi izkustināt visu ķermeni, dzīvespriecīgā mūzika uzlabo noskaņojumu (varbūt vienīgi ne tad, ja ritms ir tik samudžināts, ka nevaru saprast, kā pie tā dejot :D). Palēnām, mācoties dažādus styling’us (latviski tos varētu saukt par izskaistinājumiem?), dejojot sāku justies sievišķīgāka. Nu jau arī salsas ballītēs sāku justies ērtāk un katram, kurš uzlūdz padejot, bailīgi nepīkstu, ka esmu iesācēja. Skaidrs, ka profiņš vēl neesmu, bet galīgais iesācējs arī vairs ne. (:
Šorīt pamostoties iedomājos par dejām un pēkšņi atcerējos savu “pirmo mīlestību”, flamenko.
Video: flamenko deja “Bulerias”. Viena no apbrīnojamākajām, ko esmu redzējusi. Pat ja ne visu, lūdzu, noskaties 2:48 līdz …!
To, tiesa, ar visai ilgiem pārtraukumiem, tomēr mācījos krietnu laika sprīdi, biju pat iegādājusies apnaglotās kurpītes un garos svārkus ar volānu gar malu. Tiešām patika šī deja. Joprojām jau patīk, reizēm paskatos YouTubē video ar flamenko dejotājiem, tā vien gribas atkal paklabināt dažādos ritmus un paplivināties ar garajiem svārkiem. (: Tomēr ir viena lieta, kas mani pārsteidz. Atceros sevi mācamies flamenko un, par spīti labajai sajūtai pēc nodarbībām, regulāri jutos viegli aizkaitināma un tāda kā stipri…nervozāka.
Toties pēc salsas dejām jūtos viegli, priecīgi un krietni mierīgāk nekā pēc flamenko dejošanas.
Kā to varētu izskaidrot? Viena ideja ir – flamenko nopietnais raksturs. Vai tiešām tas būtu pie vainas?
Otra ideja, kas man ienāca prātā, ir – lai arī ritma klapēšana ar kājām man patīk, tomēr…atceros, ka kaut kur esmu dzirdējusi, ka caur šo klapēšanos flamenko tiek izteiktas cilvēka dusmas. Reizēm nodarbībās tieši ar tādu sajūtu un domu esmu arī klaudzinājusies un pāris reižu to pat ārpus deju stundām izmantojusi kā veidu aizkaitinājuma izlaišanai no sevis.
Varbūt šeit strādā princips “jo vairāk dusmu tu izgāz, jo vairāk rodas vietā”??? (kaut kur esmu lasījusi teoriju, ka tieši tā arī esot…šķiet, ka tā strādā…)
Tas patiesībā izklausās ticami, vismaz priekš manis.
Salsas dejas vispār ir kā cita pasaule, to mūzika ir tik jautra un saulaina, kā arī (vēl viena atšķirība no flamenko) salsu pārsvarā dejo pāros, kas nozīmē saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir interesanti, katrs cilvēks dejo citādāk. Domāju, ka nebūšu nošāvusi greizi, ja teikšu, ka, dejojot pārī, cilvēki arī kaut kādā veidā apmainās ar enerģiju. Ja ne apmainās, tad katrs kaut ko izstaro no sevis, pilnīgi noteikti. 😀
Flamenko deju mūzika jau arī var būt jautra, man tieši tagad fonā skan viens tāds gabals, tomēr flamenko izteiktās emocijas pārsvarā ir nopietnas, reizēm pat traģiskas.
Lai nu kā, es novērtēju to, ka esmu mācījusies flamenko – tas bija mans pirmais solis deju pasaulē. Jūtos patiesi laimīga, ka esmu atklājusi salsas dejas. Pie flamenko domāju, ka kādreiz vēl atgriezīšos. Un salsu…gribētos vēl ilgi, ilgi apgūt, izkopt savu stilu, papildināt savas zināšanas un prasmes tajās un, galu galā, dejot. Ziniet, dejot patiesi labi, tā, lai gan kustības un soļi ir skaisti un tehniski precīzi izpildīti, gan arī – lai dejā būtu nolasāma kāda sajūta, kāda noskaņa, ko uztvertu skatītājs. Ceru, ka ar laiku tas izdosies… 🙂
Sveiciens visiem šai skaistajā jūnija nogales dienā! 🙂
m.o
Lieldienu olām.
Čau visiem!
Tuvojoties Lieldienām, prātā nāk dažādas ar šiem svētkiem saistītas tradīcijas. Viena no tādām, kas mūsu mājās tiek ievērota ik gadu, ir olu krāsošana. (Darba procesu un rezultātu fotogrāfijās skatīt zemāk!)
Lieldienu olas krāsojam dabīgās vielās tāpēc, lai droši varētu tās ēst arī ja čaumala kādai no tām vāroties būtu ieplīsusi. Vienu no visiem zināmajām metodēm – krāsošanu sīpolu mizās – parasti izmantojam kā pamatu visam pasākumam tāpēc, ka sīpolu mizās krāsotas olas 100% gadījumu ir skaistā krāsā. Vēl viena recepte, kas lieliski izdodas, ir krāsošana melleņu ievārījumā. Tiesa, esmu ievērojusi, ka ir nozīme arī veidam, kādā sagatavotas mellenes – košāks tonis rodas no ogām, kas vienkārši samaltas ar cukuru, nevis no vārītā ievārījuma. Šogad krāsošanai izmantojām maltās mellenes, kam pievienojām vēl nedaudz saldētu un atlaidinātu upeņu.
Tā kā mēs ar mammu mīlam eksperimentēt, tad katru gadu atklājam ko jaunu un gluži noderīgu. Iepriekšējos gados atklājām, ka skaistus zīmējumus uz olu čaumalām rada krokusu un sniegpulkstenīšu ziedi, ievu un bērzu tikko saplaukušās lapiņas (kuras, ja Lieldienas ir agrākā pavasarī, iespējams iegūt, zariņus sagriežot un saliekot vāzē ar ūdeni, lai tie izplaukst). Šī gada brīnišķīgākais atklājums ir kaltēti hortenziju ziedi. Tie skaisti izskatās sakārtoti vāzē kā dekors, bet, ja ziediņus pāris minūtes pirms olu krāsošanas aplej ar vārošu ūdeni un ļauj tiem nedaudz piemirkt, tie lieliski līp pie olu čaumalām un veido izteiksmīgus rakstus.
Vēl viens no eksperimentiem bija olu krāsošana dažādās zāļu tējās. Jau pagājušogad atklājām kliņģerīšu novārījumu ar kurkumu – tas dod gaišu, dzeltenīgi pelēcīgu toni. Šogad izmēģinājām gaiļpiešu novārījumu. Pats par sevi tas dod olu čaumalām silti gaiši dzeltenīgu toni, ko iespējams padarīt košāku, vēl 2 minūtes paturot olu sīpolu mizu novārījumā.
Tomēr, ja kāds vēlas izmēģināt olu krāsošanu kliņģerītēs vai kumelītēs, iesaku tam izmantot vienīgi baltās olas, jo uz brūnajām čaumalām gaišie toņi gluži vienkārši nebūs pamanāmi.
Sīpolu mizu novārījumā un melleņu ievārījumā vienlīdz skaisti izskatās krāsotas gan baltās, gan brūnās olas. Pēdējās, krāsojot mellenēs, iegūst īpaši intensīvu, tumši zilganvioletu toni.
FOTO: Valdis Ošiņš (blogs: valdisosins.com)
Veiksmi olu krāsošanā un PRIECĪGAS LIELDIENAS VISIEM vēlot,
Milda Ošiņa ar ģimeni
P.S. Mani vecāki nesen kā uzsākuši jaunu projektu, kas saucas “Garšīgā Latvija”. Arī tur atrodams ieraksts par Lieldienu olu krāsošanu, kā arī vairākas ar Lieldienām vairāk vai mazāk saistītas pārbaudītas receptes. Ja kādam padomā kāda ģimenē vai draugu lokā iemīļota recepte, ar ko labprāt padalītos, esat laipni aicināti rakstīt uz projekta mājas lapā, http://www.garsigalatvija.lv/ , atrodamajām kontaktadresēm!
Banānu un šokolādes kēksiņi.
Čau visiem! 🙂
Tā kā atslēgvārds, pēc kura (visādās variācijās) visbiežāk atrasts mans blogs, ir “kēksiņš”, bet līdz šim nebiju šeit ievietojusi nevienu paštaisītu kēksiņu bildi, izlēmu, ka tas jāmaina.
Pirms nepilnām pāris nedēļām ar draudzenēm Ilzi un Maritu cepām mafinus.
Šoreizīt arī iemūžinājām darba procesu.
Tātad, lūk…pievienošu recepti, pēc kā tos gatavojām.
°°°
Sastāvdaļas:
° 200 g cukura
° 130 g miltu
° 35 g kakao pulvera
° 3/4 tējk. sodas
° 3/4 tējk. cepamā pulvera
° 1/4 tējk. sāls
° 1 liela ola
° 1 vidēji liels vai 2 mazi banāni
° 120 ml silta ūdens
° 1/4 tase jogurta
° 1/4 tase eļļas
° 3/4 tējk. vaniļas cukura
° 6-8 gabaliņi tumšās šokolādes (pēc paša vēlēšanās).
Dekorēšanai:
° 200 ml saldā krējuma
° 1 tējk. vaniļas cukura
° 2 tējk. cukura
° marmelādes.
PAGATAVOŠANA:
1) uzkarsē krāsni līdz 180 °C.
2) Lielā bļodā sajauc cukuru, miltus, kakao pulveri, cepamo pulveri, sodu un sāli.
3) Atsevišķā bļodā sajauc olu, samīcītu banānu, ūdeni, jogurtu, eļļu un vaniļas cukuru.
4) Sauso sastāvdaļu maisījumu pievieno olu un banānu maisījumam, maisa (vai puto) kamēr mīkla iegūst viendabīgu konsistenci. Mīklai jābūt diezgan šķidrai.
5) Ja ir vēlēšanās, mīklai var pievienot diezgan rupji sadrupinātu tumšo šokolādi.
6) Mafinu pannā saliek cepamos papīrīšus, lej tajos mīklu (aptuveni līdz 3/4-daļām).
7) Cep 20 minūtes. Pārbauda, vai kēksiņi gatavi, iedurot tajos koka irbulīti. Ja mīkla pie tā nepielīp, tad tie ir gatavi.
8) Dekorē kēksiņus ar saputotu saldo krējumu un krāsainām marmelādēm.
°°°
Mums kēksiņi izdevās ārkārtīgi gardi. Šokolādes un banānu garšas sajaukums saldo ēdienu receptēs jau ir klasika, kas garantē labu garšu gatavošanas rezultātā.
Receptē pie sastāvdaļām gan pierakstīju, ka šokolādes gabaliņus var likt un var nelikt, tomēr ļoti iesaku tos tomēr pievienot, pie tam, ar smalcināšanu nepārcensties – kraukšķīgie gabaliņi mīksto mīklu tikai papildina.
Paldies tētim Valdim Ošiņam par glīto nobeiguma bildi! (Viņa foto blogs šeit: http://valdisosins.com/ )
Lai visiem, kas izdomā pamēģināt, labi izdodas un garšo!
Sveiciens šai skaistajā, saulainajā pavasara dienā! 🙂
m.o
P.S. Mani vecāki nesen kā uzsākuši jaunu projektu, kas saucas “Garšīgā Latvija”. Ja kādam padomā kāda ģimenē vai draugu lokā iemīļota recepte, ar ko labprāt padalītos, esat laipni aicināti rakstīt uz projekta mājas lapā, http://www.garsigalatvija.lv/ , atrodamajām kontaktadresēm!
…darba procesu!
Čau! 🙂
Atceroties portfolio apmācībās, kurās pabiju pagājušā gada rudenī, stāstīto, ir vērtīgi savā portfolio iemūžināt arī kādu daļu darba tapšanas procesa. Šobrīd strādāju pie sava RDMV (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas) 4. kursa kvalifikācijas darba izstrādes, tāpēc es izlēmu šeit iesūtīt darba projektu tādu, kāds tas izskatās šobrīd.
Šī gada kvalifikācijas darbu kopējā tēma ir “Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola pilsēt-telpā”, mērķis (maniem vārdiem) – padarīt mūsu skolas vidi skaistāku, “dizainīgāku”, tādu, lai tā atspoguļotu to, ko mēs mācību procesā apgūstam.
Savā darbā piedāvāju gultas veļas komplektu RDMV studentu viesnīcas istabas interjeram.
Gultas veļa tiks sašūta no sietspiedes tehnikā apdrukātiem dažādas krāsas kokvilnas audumiem.
Savu uzdrukas kompozīciju veidoju no stundās dzirdētiem RDMV skolotāju citātiem. Tādā veidā, es ceru, būtu iespējams gan padarīt studentu viesnīcas telpas interesantākas un pievilcīgākas, gan pašiem studentiem – uzlabot garastāvokli lasot uz segu pārvalkiem un spilvendrānām uzdrukātos asprātīgākos no mūsu stundās dzirdētajiem skolotāju izteicieniem, kā arī uzskatu, ka tas būtu jauks veids, kā saglabāt kaut ko par piemiņu no šīs skolas pēc tās absolvēšanas.
Lai nu kā, ko darīt pie planšetēm vēl ir, kā arī mainīšu citātus, kas tiks drukāti uz segām un spilveniem. Ceru, ka iznākums būs iepriecinošs.
Sveiciens visiem! 🙂
m.o
…suši.
Čau-čau! 🙂
Visam sava pirmā reize, arī suši taisīšanai.
Sestdien, salasījusies internetā n-tās versijas suši rīsu sagatavošanai un saskatījusies pamācības suši rullīšu tīšanai, savācu nepieciešamās sastāvdaļas un darba rīkus, un ķēros klāt.
Šķiet, ka izdevās visai labi, spriežot pēc tā, cik ātri tie pazuda – vēl kamēr nebiju beigusi gatavot, mans brālis jau bija paspējis prāvu daļu notiesāt. 🙂
Ceru, ka jums visiem iet labi!
Sveiciens!! 🙂
m.o
Foto: Valdis Ošiņš
Jaunā gadā.
Čau, manu lasītāj!
Man šovakar uznāca nelielas pārdomas, kā rezultātā ļoti sagribējās šeit izveidot jaunu ierakstu.
Jauno gadu es sagaidīju, atļaušos teikt, izcili labi. Superīga kompānija – draugi un ģimene-, kaudze garšīgu lietu, pastaigas ārā (gar jūras krastu!) un salūta skatīšanās, kā arī saulains Jaungada rīts. Piecēlusies šī gada pirmajā dienā es jutos patiešām laimīga. Paldies visiem un visam par to!
Tās pārdomas ieslēdzās pēc atgriešanās mājās.
Tā laimes sajūta, kas mani bija pārņēmusi šorīt, man šķita pielīdzināma sajūtai, ko varētu apzīmēt ar vārdiem “kā no jauna piedzimis”.
Sajūta, ka kaut kas ir izmainījies – manī pašā, manā domāšanā varbūt.
Iespējams, ka tās izmaiņas ir radījis atvieglojums par to, ka – vismaz uz šo brīdi – esmu sapratusi un izlēmusi, kas ir tas, ko es gribu darīt tālāk, pēc savas tagadējās skolas – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas – pabeigšanas.
Vai tas, ka es vismaz esmu sapratusi, kas ir tas, kas mani patiesi aizrauj (vairākas lietas, bet viena – tekstils – tomēr vairāk nekā citas).
Šaubos vai tas bija kāds jaunums, bet es šorīt (jau nezin kuro reizi) sapratu, cik liela vērtība ir mana ģimene un draugi.
Un līdz ar šo apziņu sajutos tā, ka ir lietas, kam es, ļoti iespējams, esmu piešķīrusi pārāk lielu nozīmi (kad tāda diez vai ir bijusi – vai varbūt tāda pat ir bijusi, bet kaut kādā brīdī zudusi) un ko gribētos “atstāt” pagājušajā gadā.
Nevis tāpēc, ka tās būtu nepatīkamas vai nekam nederīgas, bet vienkārši tāpēc, ka…jāatbrīvo vietu kam jaunam.
Jā. Tā vajag, man šķiet.
Lai notiktu kas jauns; lai kam jaunam būtu vieta, kur rasties, vispirms ir jāatbrīvojas no vecā.
Ticība tam un domai, ka viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, kaut kāda iemesla dēļ vieš manī optimismu.
Noslēgumā vēlos pievienot vēl vienu mūzikas video klipu. Skaista dziesma, manuprāt. 🙂
Sveiciens visiem 2012. gada naktī no pirmā uz otro janvāri! 🙂
Es priecājos par... 