…kizombu!!!

Čau-čau visiem 2012. gada nogalē!

Labu laiku nekas šeit nav rakstīts (cik ierasts secinājums manā blogā…), bet es jūtos tā, ka nupat atkal ir labs iemesls publiski papriecāties. 🙂

Vakar “Hi-Centrā” notika labdarībai veltīta Ziemassvētku/latino deju balle. Tajā tika vākti līdzekļi kāda maza puisīša ārstēšanai. Ceru, ka tika saziedots gana daudz!

Par pašu ballīti runājot, šajās telpās es biju pirmo reizi. Man jāsaka, ka šī ir viena no labākajām zālēm, kādā nācies dejot. Ļoti laba grīda (diezgan gluda/slidena, tāpēc bija viegli griezties!), cilvēku bija tiešām daudz, bet telpas izmērs pieļāva tādu cilvēku skaitu – varēja brīvi dejot nekāpjot viens otram virsū.

Vakardienas ballīte bija īpaša ar vēl vienu lietu. Jau labu laiciņu mūsu deju studijā, “Ritmo de Salsā”, notika darbs pie kizombas šova. Es gan tiku pieaicināta kā rezerviste, bet…vakar tiku pie uzstāšanās! Man bija ļoti liels prieks piedalīties – gan horeogrāfijas mācīšanās procesā, gan arī dejot publikas priekšā man patika… Tā bija pirmā reize, kad es uzstājos – vispār jebkur. (sporta stundu pamatskolā, kad atzīmes uzlabošanas dēļ nodejoju flamenko/sevillanas, es neskaitu kā īstu uzstāšanos… :D)

Pašai ir pilnīgi skaidrs, ka varēju labāk – sākumā drusku drebēja kājas un, šķiet, nedaudz sapiņķerējās soļi -, bet vienmēr jau var labāk un to apziņu tad jāpatur uz nākotni, ja kaut kur citur gadīsies uzstāties… Šis priekšnesums nu jau ir garām un sajūtu līmenī man patika.

Ne jau tikai uzstāšanās, bet arī šova treniņi bija interesanti, noderīgi un forši. Vispār latino dejas pirmo reizi pamēģināju pagājušā gada septembrī, kad sāku mācīties salsas ritmiku un bačatu. Ritmikā mācīja pareizi kustēties (kā arī dažus pamatsoļus un stylingus no vairākām latino dejām), bet bačata bija pirmā deja, ko varēju iemēģināt ballītēs. Salsu gan arī mēģināju dejot ballītēs vēl pirms biju to sākusi kārtīgi mācīties, bet tas padevās visai neveikli (kā gan citādāk būtu varējis sanākt?!). Š.g. janvārī ‘pieslēdzos’ Ņujorkas salsas grupai un, kādu laiku patrenējusies, jau sāku justies nedaudz drošāk dejojot sociāli.

Kizombu sāku mācīties, ja nemaldos, š.g. februārī vai martā. Sākumā gāja visai grūti, šķita nepierasta tuvā distance starp partneriem un soļus izpildīt apvienojumā ar stylingu bija grūtāk nekā gaidīju. Tomēr kaut kas lika turpināt mācīties – man patika kizombas mūzika, skaistās kustības. Vērojot dejotājus ballītēs un video internetā nospriedu – man patīk, kā tas izskatās, es arī gribētu tā prast dejot – jāturpina trenēties. Pēc pāris mēnešu mācīšanās pieradu pie šīs dejas un man tā patiešām iepatikās.

Jāsaka, ka dejas mani aizrauj ar katru ballīti, ar katru deju nodarbību arvien vairāk. Tas droši vien ir tikai loģiski – ja iemācos ko jaunu un interesantu, arī praksē ar laiku kājas klausa labāk un izdodas atcerēties dažādus solīšus un kustības, ar ko deju padarīt skaistāku…

Tas man patīk.

Paldies visiem šovgrupas biedriem un – vēl lielāks paldies – mūsu skolotājiem!

Novēlu visiem jauku šo vakaru un – lai izdodas skaisti sagaidīt Jauno gadu!

m.o

Džesiju Kuku!!!!!

Sveiciens vēlā trešdienas vakarā!!

Domājams, jau no virsraksta noprotams, par ko būs raksts.

Jau labu laiku esmu iemīlējusies flamenko stila ģitārmūzikā. Pirms aptuveni gada es spriedu (gan domās, gan runājot, gan rakstiski), ka nu ļooti gribētos dzirdēt Džesija Kuka (Jesse Cook, pagaidām mans favorīt-ģitārists) uzstāšanos ‘dzīvajā’.

Biju pat atradusi lapu, kur iespējams aizsūtīt dažādiem māksliniekiem lūgumus braukt uzstāties kādā konkrētā vietā, aizsūtīju, lai brauc uz Rīgu.

Un manas cerības piepildījās!!!

Šovakar Kongresu namā uzstājās Džesijs Kuks ar savu grupu – Chris Church (vijole, balss, taustiņinstrumenti un kāds mistisks armēņu instruments, kas no skata atgādināja blokflautu), Rosendo “Chendy” Leon (bungas, perkusija), Nicholas Hernandez (ģitārists, jāsaka, ka ne mazāk virtuozs kā pats Kuks!) un Dennis Mohammed (basģitāra un uz brīdi bungas). Visi spēlēja superīgi!!! Šovakar viņiem uz skatuves dažās dziesmās piebiedrojās Amber (Aija Vītoliņa), kuras sniegums arī bijia ļoti labs.

Es patiesi un no visas sirds apbrīnoju viņu sniegumu gan tehniskā ziņā, gan no emociju viedokļa. Tā enerģija, kas plūda no mūziķiem pie skatītājiem!!! Tā mūzika, melodijas, ritmi! Jau ievada gabali bija skaisti, jau pie tiem publika aplaudēja, kur nu vēl pie labāk zināmiem skaņdarbiem, kas sekoja koncertam tuvojoties beigām…

Izcila un asprātīga bija mākslinieku savstarpējā saspēle. Brīžiem uz skatuves palika, teiksim, divi vai trīs no mūziķiem un saspēlējās muzikālos ‘dialogos’, uzjautrinādami publiku.

Koncertam tuvojoties izskaņai, Džesijs publiku uzrunāja ar jautājumu: “Nu, ko jūs labāk gribat – lai mēs turpinam spēlēt skumjos gabalus no jaunā ieraksta vai labāk tādu kārtīgu rumbas ballīti?” Uz ko publika, protams, vienbalsīgi sauca, ka vēlas ballīti. 🙂 Beigās visi (dažus varbūt izņemot) stāvēja kājās un aplaudēja, dejoja, tie, kas zināja vārdus pēdējām dziesmām, arī dziedāja līdzi.

Esmu laimīga, ka man bija iespēja to pieredzēt, tur būt un piedalīties (ar aplaudēšanu un nedaudz dejošanu). Visu koncerta laiku smaidīju. Vēl tagad smaidu. Tas bija, nepārspīlējot, vislabākais koncerts, kurā tiktāl esmu bijusi. Ļoti, ļoti ceru, ka viņi vēl kādu reizi atbrauks uz Latviju (šī bija jau otrā reize! Pirmoreiz viņi uzstājās Stradiņa universitātē).

Novēlu visiem piedzīvot kaut ko vismaz tikpat pozitīvi uzlādējošu kā to, ko es piedzīvoju šovakar!

Sirsnīgi sveicieni!

…dejām, dejām, dejām!!!

Čau visiem! 🙂

Pasen neko neesmu blogā rakstījusi, bet šorīt pamodos un, izpurinājusies no bezapziņas stāvokļa, pamanīju prātā rodamies ideju ierakstam.

Nu jau pāris nedēļas kā diplomdarbs pabeigts un tā aizstāvēšana arī aiz muguras, RDMV sakarā atlicis vienīgi sagaidīt izlaidumu. Brīvā laika līdz ar to arī ir krietni vairāk. Ja septembrī sāku iet uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām (par ko jau arī šeit jūsmīgi rakstīju…) “Ritmo de Salsa” deju skolā, tad no janvāra sāku mācīties arī NYon2 jeb Ņujorkas stila salsu un nedaudz vēlāk – arī tādu jocīgu deju, kas saucas kizomba. Vārdu sakot – metos deju pasaulē iekšā “ar visām četrām”.

Video: mani skolotāji dejo kizombu.

Jāsaka, ka šīs dejas man ir bijis liels atklājums – tās apgūstot, var kārtīgi izkustināt visu ķermeni, dzīvespriecīgā mūzika uzlabo noskaņojumu (varbūt vienīgi ne tad, ja ritms ir tik samudžināts, ka nevaru saprast, kā pie tā dejot :D). Palēnām, mācoties dažādus styling’us (latviski tos varētu saukt par izskaistinājumiem?), dejojot sāku justies sievišķīgāka. Nu jau arī salsas ballītēs sāku justies ērtāk un katram, kurš uzlūdz padejot, bailīgi nepīkstu, ka esmu iesācēja. Skaidrs, ka profiņš vēl neesmu, bet galīgais iesācējs arī vairs ne. (:

Šorīt pamostoties iedomājos par dejām un pēkšņi atcerējos savu “pirmo mīlestību”, flamenko.

Video: flamenko deja “Bulerias”. Viena no apbrīnojamākajām, ko esmu redzējusi. Pat ja ne visu, lūdzu, noskaties 2:48 līdz …!

To, tiesa, ar visai ilgiem pārtraukumiem, tomēr mācījos krietnu laika sprīdi, biju pat iegādājusies apnaglotās kurpītes un garos svārkus ar volānu gar malu. Tiešām patika šī deja. Joprojām jau patīk, reizēm paskatos YouTubē video ar flamenko dejotājiem, tā vien gribas atkal paklabināt dažādos ritmus un paplivināties ar garajiem svārkiem. (: Tomēr ir viena lieta, kas mani pārsteidz. Atceros sevi mācamies flamenko un, par spīti labajai sajūtai pēc nodarbībām, regulāri jutos viegli aizkaitināma un tāda kā stipri…nervozāka.

Toties pēc salsas dejām jūtos viegli, priecīgi un krietni mierīgāk nekā pēc flamenko dejošanas.

Kā to varētu izskaidrot? Viena ideja ir – flamenko nopietnais raksturs. Vai tiešām tas būtu pie vainas?

Otra ideja, kas man ienāca prātā, ir – lai arī ritma klapēšana ar kājām man patīk, tomēr…atceros, ka kaut kur esmu dzirdējusi, ka caur šo klapēšanos flamenko tiek izteiktas cilvēka dusmas. Reizēm nodarbībās tieši ar tādu sajūtu un domu esmu arī klaudzinājusies un pāris reižu to pat ārpus deju stundām izmantojusi kā veidu aizkaitinājuma izlaišanai no sevis.

Varbūt šeit strādā princips “jo vairāk dusmu tu izgāz, jo vairāk rodas vietā”??? (kaut kur esmu lasījusi teoriju, ka tieši tā arī esot…šķiet, ka tā strādā…)

Tas patiesībā izklausās ticami, vismaz priekš manis.

Salsas dejas vispār ir kā cita pasaule, to mūzika ir tik jautra un saulaina, kā arī (vēl viena atšķirība no flamenko) salsu pārsvarā dejo pāros, kas nozīmē saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir interesanti, katrs cilvēks dejo citādāk. Domāju, ka nebūšu nošāvusi greizi, ja teikšu, ka, dejojot pārī, cilvēki arī kaut kādā veidā apmainās ar enerģiju. Ja ne apmainās, tad  katrs kaut ko izstaro no sevis, pilnīgi noteikti. 😀

Flamenko deju mūzika jau arī var būt jautra, man tieši tagad fonā skan viens tāds gabals, tomēr flamenko izteiktās emocijas pārsvarā ir nopietnas, reizēm pat traģiskas.

Lai nu kā, es novērtēju to, ka esmu mācījusies flamenko – tas bija mans pirmais solis deju pasaulē. Jūtos patiesi laimīga, ka esmu atklājusi salsas dejas. Pie flamenko domāju, ka kādreiz vēl atgriezīšos. Un salsu…gribētos vēl ilgi, ilgi apgūt, izkopt savu stilu, papildināt savas zināšanas un prasmes tajās un, galu galā, dejot. Ziniet, dejot patiesi labi, tā, lai gan kustības un soļi ir skaisti un tehniski precīzi izpildīti, gan arī – lai dejā būtu nolasāma kāda sajūta, kāda noskaņa, ko uztvertu skatītājs. Ceru, ka ar laiku tas izdosies… 🙂

Sveiciens visiem šai skaistajā jūnija nogales dienā! 🙂

m.o

…bačatu.

Čau visiem šajā rudenīgi skaistajā svētdienas rītā! (:

Atkal jau kādu laiciņu neko neesmu šeit ierakstījusi – un vispār interneta vidē esmu bijusi visai neaktīva…par ko patiesībā ir prieks… -, bet nu gribējās arī šeit par šo to “papriecāties”.

Šī gada septembra sākumā es draugiem.lv domubiedru grupā “Dejošana” atradu paziņojumu par bezmaksas “atvērto” stundu “Ritmo de Salsa” deju skolā (atkal jau es reklamēju kādu iestādi/vietu, ko esmu atradusi/apmeklējusi…! Bet nedomāju, ka kādam, izņemot šīs iestādes konkurentus, varētu pret to rasties iebildumi… :D)…izlēmu aiziet apskatīties, kas tur būs.

Pēc atvērtās stundas secināju, ka nudien gribu sākt mācīties salsu. Pierakstījos uz kursiem, bet…salsas kursā vairs vietu tām, kas “bez pārīšiem”, nebija, tāpēc pieteicos uz otriem kursiem, kas tajā nedēļā sākās – uz bačatu.

Re, piemēram tā dejo tie, kam jau sanāk. Smuki, vai ne? (:

Nu esmu bijusi uz precīzi 3 bačatas un 3 salsas ritmikas stundām un varu teikt, ka man ĻOTI patīk!!! Nu, vismaz tas, kas tiktāl mums mācīts. Bet domāju, ka arī tālākais būs forši…kāpēc gan lai nebūtu? (:

Tik patīkami – aiziet pēc garas dienas skolā uz dejošanu…izkustēties tā kārtīgi, padejot – lai arī mans kā iesācēja sniegums skatītājiem no malas varētu vēl šķist ne visai baudāms, tomēr es pati jūtos nu tiiik labi tā izkustoties…! (prasmes gan jau nāks ar laiku un regulāru treniņu rezultātā…) Un garastāvoklis pēc tam arī uzlabojas. ((:

Kad tā padomāju, atcerējos, ka šī gada agrā pavasarī es tieši atradu info par kādiem šo deju kursiem, bet tolaik nebija īsti vaļas uzsākt tādas mācības…tagad jau it kā arī skola tāpat kā pagājušogad, bet tomēr – es gribu to apvienot ar deju kursiem. Ikdienā man tik ļoti pietrūkst kārtīgas izkustēšanās UN man dejošana ir patikusi vienmēr, cik sevi atceros…vienīgi mācīties to sāku tikai pirms neilga laiciņa un ar flamenko… (:

Flamenko ir ārkārtīgi skaista deja, bet man kaut kā pēkšņi sagribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Kaut ko jautrāku, dzīvespriecīgāku. Flamenko jau skaitās tāda…pieaugušu, nobriedušu cilvēku deja (kāda es absolūti nejūtos!)…protams, ka to mācās un dejo arī bērni un jaunieši, viņu skaitā arī es, bet man radās sajūta, ka gribas kaut ko mainīt. Pat nezinu vai tas ir pēkšņi, – šāda doma jau kādu laiciņu cirkulēja manā galvā -, bet tagad radās izdevība pamēģināt.

Nu re. Un jauns hobijs atradies. (: Plus, pateicoties šiem kursiem, man stipri iepatikās dzīvespriecīgā latino mūzika, ko iepriekš pārlieku daudz nebiju klausījusies, bet tagad ienāca prātā – tā lieti noderētu kā klausāmgabali lietainos rudens vakaros, lai uzlabotu garastāvokli (re, viens līdzeklis rudens noskaņojuma uzlabošanai atrasts!!!)! Vakar parakos iTunes Radio sadaļā un atradu, ka arī šai mūzikai ir savas radio programmas…pat katrai dejai atsevišķi!

Piektdien “Ritmo de Salsa” notika 4 gadu jubilejas pasākums… Man ļoti interesēja apskatīties, kas tur notiksies, tāpēc aizgāju par spīti tam, ka īsti vēl nemāku dejot, un bija aizdomas, ka no pasākuma viesiem pazīšu (un tāpat visai švaki) labi ja kādus 4 vai 5 cilvēkus…tieši tā arī beigās sanāca. Bet kopējā pasākuma noskaņa man ārkārtīgi patika, izskatījās, ka visiem ir jautri…un bija interesanti paskatīties, kā citi dejo. Skaisti!!!

No šī pasākuma gan visai ātri aizdevos mājās, jo sapratu, ka man īsti tur nav, ko darīt, ja neskaita skatīšanos kā dejo citi (kas patiesībā bija gluži interesanti un iedvesmojoši!)…bet gan jau kaut kad nākotnē, vairāk pamācoties – un varbūt ja man atradīsies deju partneris 😀 -, arī varētu tādos pasākumos piedalīties. (:

Sveiciens visiem un lai jauka diena!! (:

…par šodienas ģitārstundu.

Čaaau šai skaistajā vasaras dienā! (:

Tā kā vasara iet uz beigām un visi lēnām sāk atgriezties no lauku mājām vai ceļojumiem, kur pavadīts brīvlaiks, tad arī mums atsākās ģitārspēles nodarbības. Man par to ir liels prieks, jo, ja nodarbības notiek regulāri, tad man ir vieglāk piespiesties regulāri trenēties…kas būtu patiešām noderīgi, ja es gribu kaut ko šajā lauciņā sasniegt.

Šodien no rīta puses notika ģitārstunda, bija jau labi, ja neskaita faktu, ka es, vasaras slinkuma iespaidā ļooo-ooooti maz trenējusies, nespēlēju ne tuvu tik labi, cik gribētos un vajadzētu.

To, protams, var labot…regulāri (un, vislabāk, daudz) spēlējot ģitāru.

Un tomēr, lai arī man šī nodarbe patīk (un sajūsmina ģitāras skaņas…hehe, protams, kvalitatīvā izpildījumā!), es bieži pamanos kaut kur pazaudēt motivāciju. Varbūt motivācija pat ir, bet tad manī pamostas prokrastinators, kurš, draņķis tāds, gatavs ķerties klāt manis atturēšanai pat no nodarbēm, kas man patīk…! Ar to laikam vajadzētu pacīnīties visvairāk.

Varbūt mana problēma ir tajā, ka es īsti nesaprotu, kāda žanra mūzika mani piesaista visvairāk.

Man patīk klasiskās mūzikas gabali un etīdes, ko mums uzdod mācīties skolotājs… 2 Carcassi etīdes – vienu zinu no galvas, otrai vēl puse lappuses jāizlasa -, viens Baha menuets (vienkāršs gabals, pie tam…spēlējams duetā, tāpēc ir vēl vienkāršāks!), Burrē, kā autora vārdu neatceros… Kādreiz, kad skolotājs paspēlē priekšā vēl kaut ko no klasiskās mūzikas, ko viņš māk, tas izklausās labi un, manuprāt, iespaidīgi…tad arī to gribas pamēģināt, bet, teiksim, Vivaldi “Vasaras” 3. daļa uz ģitāras, objektīvi spriežot, varētu būt krietni liels izaicinājums man kā ģitāristam ar visai nelielu pieredzi.

Bet, protams, lēnām kāpinot uzdevumu sarežģītību, iespējams arī augt spēlētprasmes līmenī. Tad ko, varbūt pamēģināt kaut ko no tā paša Vivaldi vai ko citu no klasikas? Ja izdotos internetā atrast notis vai tab’us ģitārai…varbūt, ka vajag pamēģināt. Elektrisko ģitāru es diez vai kaut kad tuvākajā laikā iegādāšos un, tā kā pagaidām arī negrasos nekur uzstāties – vai arī mācīties, teiksim, Metallicas vai kādas citas grupas dziesmas, kurās būtu nepieciešami dažādie efektiņi, ko būtu iespējams panākt tikai ar elektriskās gičas un skaņas pastiprinātāja palīdzību -, nezinu, kāda no tā varētu būt jēga… 😀 Tāpēc pagaidām pieturēšos pie mūzikas, ko iespējams klausāmi nospēlēt uz akustiskās gičas.

Vēl no stundās izmēģinātā repertuāra man patīk, kā izklausās blūza improvizācijas…bet, lai kā man vairāki cilvēki neborētu, ka improvizēšanai vajag zināt tikai gammas un pentatonikas pozīcijas un ļauties savām izjūtām…man kaut kāda iemesla dēļ tā improvizēšana sanāk tāda kā…nedroša, drebelīga un daudz skaņu kombināciju atkārtojas. Redz’, laikam man ir pārliecība par to, ka būtu labi samācīties vēl šādus tādus improvizāciju gājienus (licks), kas varētu palīdzēt to padarīšanu labāk saprast…but then again, kad es ieminos par to, ka man, lai drošāk justos improvizācijas lauciņā, derētu vispirms samācīties improvizāciju gājienus vai ko tādu, brālis man skaidro, ka Džimijs Hendrikss neesot pat zinājis notis un tāpat viņam viss smuki skanējis…bet man šķiet, ka tur varētu būt runa par ģeniālu ģitāristu, par kādu es sevi nudien neuzskatu…vismaz pagaidām. 😀

Haaah, rakstot fonā ieslēdzu Vivaldi “Gadalaikus”…tik sen nebiju tos klausījusies…ļoooooooti patīk! Atceros, ka bērnībā “Gadalaiku” ierakstu klausījos neskaitāmas reizes un man tas nekad neapnika. Nez, kā būtu ar apnikšanu tagad, bet patikšana uz šo mūziku man, šķiet, nav mazinājusies ne par kripatiņu… (: (zemāk video – Vivaldi “Ziemas” 2. daļa…šodien kaut kādas iedvesmas varā mēģināju pēc dzirdes to melodiju nospēlēt, bet tālāk par dažām pirmajām taktīm, šķiet, netiku. Nu nekas, nav jau nekur jāsteidzas…!)

Būtībā jau uz ģitāras var nospēlēt jebko. Un būtu labi samācīties akordus/pavadījumus dziesmām latviešu valodā – ja kādā pasākumā ar draugiem sagribas uzdziedāt, tad vislabāk, ja ir pavadījums…! Dziesmas angļu vai citās valodās arī būtu labi. Tomēr pagaidām dziesmas (gan LV, gan ENG) ir izpalikušas no mana repertuāra.

Kaut kad iemācījos U2 dziesmas “In a little while” intro, jo patika, kā tas izklausījās un tam, šķiet, nebija nepieciešami nekādi dižie efekti…tomēr tālāk par intro pagaidām neesmu tikusi, tomēr labprāt iemācītos visu. Lai gan U2 ir zināmākas un, ticu, labākas dziesmas, tomēr šī kā izpētes un mācību objekts mani uzrunāja pirmā. (:

Ak, pareizi. Vēl man patīk spāņu ģitārmūzika/flamenko. Un Jesse Cook izpildītā mūzika. No viņa skaņdarbiem es vienu pat sāku no tab’iem mācīties…Mario Takes A Walk. Nu ļooti patīk…!

Kad tā uzskaita, tad sanāk, ka man patīk daudz kas, atliek tikai izvēlēties kaut ko no tā…vai arī mēģināt pa druskai no visa. Kas man kā iesācējam (uzskatu, ka vēl esmu iesācējs, jā…!) varētu būt noderīgi, jo tad lēnām varētu sākt saprast, kas tieši piesaista visvairāk.

Bet gan jau pamazām. Vispirms – katru dienu jāpieradinās spēlēt gammas un visi vingrinājumi, ko uzdod skolotājs…tad jau pēc tam var mācīties kaut ko uz savu galvu. (:

Jauku Tev dienu!! (:

m.o

P.S. Man bieži gadās tā, ka es spēlēju pārāk klusi, bet, kad jūtos par kaut ko aizkaitināta vai nikna, tad pēkšņi spēja (vai netikums?) spēlēt klusi kaut kur pazūd kā nebijusi. Interesanti, vēl kādam taču tā ir, vai ne? (:

…dziesmiņu “New Soul”.

Čau vēlreiz šovakar! 🙂

Vēl mazu, mazu ierakstiņu…

Draugiem.lv kādas paziņas profilā pamanīju vārdus “I’m a young soul in this very strange world” un atcerējos, kuras dziesmas vārdos šo frāzi biju dzirdējusi. Dziedātājas Yael Naim dziesmiņa “New Soul”, ļoti jauka, manuprāt! (: Kādu laiku atpakaļ dikti patika, bet tad kādu laiku biju piemirsusi par tās eksistenci. Nu atkal atcerējos! 😀

http://www.youtube.com/watch?v=XgEfYGzojcA&feature=channel

Ar labu nakti visiem! (:

m.o

…ģitārmūziku un koncertu, kurā vakar pabiju.

Čau visiem! 🙂

Es tik tiešām priecājos par ģitārmūziku! Man ģitāras skaņas patika jau iepriekš, bet iepatikās vēl vairāk, kad sāku mācīties spēlēt šo instrumentu.

Lai arī pagaidām vēl esmu piedalījusies tikai divās nodarbībās, man ir tāda sajūta, ka mani tas aizraus arī turpmāk. Es esmu tiešām ļoti priecīga par šo iespēju mācīties, jo līdz šim visu manu laiku vairāk vai mazāk aizņēma skola un atpūta/izklaides. Pamatskolā vēl mācījos flamenko dejas, bet, līdz ar iestāšanos RDMV, palika švaki ar laikiem, lai izbraukātu pusi Rīgas un visu paspētu. Bet tagad, izmantojot negaidītu iespēju, šķiet, esmu atradusi vēl kaut ko, ko varētu mācīties ārpus skolas un kas man patīk. 🙂

 

 

Šobrīd man fonā skan brīnišķīgs spāņu ģitārmūzikas gabals. Šis te:

Lūk, linki, kur atradīsiet vēl dažus no manis iemīļotākajiem ģitārmūzikas skaņdarbiem:

Lai tā iemācītos spēlēt…uhh, ilgi jātrenējas!!! Lai neteiktu vairāk. Bet tik skaisti skan… (:

(P.S. Pirmajos trīs video dzirdamā mūzika ir no filmas “Vikija Kristīna Barselona” (rež. Vudijs Allens). Laba filma, interesants stāsts ar negaidītu nobeigumu, izstrādāti tēli un skaista mūzika. Iesaku noskatīties visiem, kam patīk/interesē spāņu kultūra vai mūzika!!! ^^)

Vēl kas, par ko vēlējos šeit nedaudz uzrakstīt, bija sitaminstrumentu mūzikas koncerts, kurā uzstājās mūziķi Guntars Freibergs (sitamie instrumenti) un Elīna Gaile (klavieres) un kas norisinājās Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros. ( http://www.kamermuzika.lv/programme.php?id=5 )

Vakar, sestdienas vakarā (pēc Miķeļdienas gadatirgū ar draugiem pavadītas dienas), mēs ar brāli to apmeklējām galvenokārt tāda iemesla dēļ, ka man mūzikas vēstures stundā kā mājas darbu uzdeva uzrakstīt recenziju par klasiskās mūzikas koncertu. Neesmu pārliecināta, vai šis nu būs tas īstais koncerts, ko skolotāja būtu domājusi, bet tik un tā uzrakstīšu par to (un recenziju, iespējams, varētu šeit nopublicēt…).

Koncerts kopumā bija ļoti iespaidīgs un interesants, es, izgājusi no koncertzāles, jutos spēcīgi pozitīvi uzlādējusies.

Turpinājumā: video, kuros noklausāmi divi no vakar Spīķeru koncertzālē izskanējušajiem skaņdarbiem (diemžēl gan citu mūziķu izpildījumā…).

Lai nu kā, rudens ir skaists, jo īpaši ja ārā spīd saule (vai, ja runa ir par vakaru/nakti, tad – zvaigznes!! 🙂 ) un es beidzot pievērsīšos literatūras analizēšanai… 😀

Lai jums visiem jauka svētdienas pievakare! 🙂

m.o