…dejām, dejām, dejām!!!

Čau visiem! 🙂

Pasen neko neesmu blogā rakstījusi, bet šorīt pamodos un, izpurinājusies no bezapziņas stāvokļa, pamanīju prātā rodamies ideju ierakstam.

Nu jau pāris nedēļas kā diplomdarbs pabeigts un tā aizstāvēšana arī aiz muguras, RDMV sakarā atlicis vienīgi sagaidīt izlaidumu. Brīvā laika līdz ar to arī ir krietni vairāk. Ja septembrī sāku iet uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām (par ko jau arī šeit jūsmīgi rakstīju…) “Ritmo de Salsa” deju skolā, tad no janvāra sāku mācīties arī NYon2 jeb Ņujorkas stila salsu un nedaudz vēlāk – arī tādu jocīgu deju, kas saucas kizomba. Vārdu sakot – metos deju pasaulē iekšā “ar visām četrām”.

Video: mani skolotāji dejo kizombu.

Jāsaka, ka šīs dejas man ir bijis liels atklājums – tās apgūstot, var kārtīgi izkustināt visu ķermeni, dzīvespriecīgā mūzika uzlabo noskaņojumu (varbūt vienīgi ne tad, ja ritms ir tik samudžināts, ka nevaru saprast, kā pie tā dejot :D). Palēnām, mācoties dažādus styling’us (latviski tos varētu saukt par izskaistinājumiem?), dejojot sāku justies sievišķīgāka. Nu jau arī salsas ballītēs sāku justies ērtāk un katram, kurš uzlūdz padejot, bailīgi nepīkstu, ka esmu iesācēja. Skaidrs, ka profiņš vēl neesmu, bet galīgais iesācējs arī vairs ne. (:

Šorīt pamostoties iedomājos par dejām un pēkšņi atcerējos savu “pirmo mīlestību”, flamenko.

Video: flamenko deja “Bulerias”. Viena no apbrīnojamākajām, ko esmu redzējusi. Pat ja ne visu, lūdzu, noskaties 2:48 līdz …!

To, tiesa, ar visai ilgiem pārtraukumiem, tomēr mācījos krietnu laika sprīdi, biju pat iegādājusies apnaglotās kurpītes un garos svārkus ar volānu gar malu. Tiešām patika šī deja. Joprojām jau patīk, reizēm paskatos YouTubē video ar flamenko dejotājiem, tā vien gribas atkal paklabināt dažādos ritmus un paplivināties ar garajiem svārkiem. (: Tomēr ir viena lieta, kas mani pārsteidz. Atceros sevi mācamies flamenko un, par spīti labajai sajūtai pēc nodarbībām, regulāri jutos viegli aizkaitināma un tāda kā stipri…nervozāka.

Toties pēc salsas dejām jūtos viegli, priecīgi un krietni mierīgāk nekā pēc flamenko dejošanas.

Kā to varētu izskaidrot? Viena ideja ir – flamenko nopietnais raksturs. Vai tiešām tas būtu pie vainas?

Otra ideja, kas man ienāca prātā, ir – lai arī ritma klapēšana ar kājām man patīk, tomēr…atceros, ka kaut kur esmu dzirdējusi, ka caur šo klapēšanos flamenko tiek izteiktas cilvēka dusmas. Reizēm nodarbībās tieši ar tādu sajūtu un domu esmu arī klaudzinājusies un pāris reižu to pat ārpus deju stundām izmantojusi kā veidu aizkaitinājuma izlaišanai no sevis.

Varbūt šeit strādā princips “jo vairāk dusmu tu izgāz, jo vairāk rodas vietā”??? (kaut kur esmu lasījusi teoriju, ka tieši tā arī esot…šķiet, ka tā strādā…)

Tas patiesībā izklausās ticami, vismaz priekš manis.

Salsas dejas vispār ir kā cita pasaule, to mūzika ir tik jautra un saulaina, kā arī (vēl viena atšķirība no flamenko) salsu pārsvarā dejo pāros, kas nozīmē saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir interesanti, katrs cilvēks dejo citādāk. Domāju, ka nebūšu nošāvusi greizi, ja teikšu, ka, dejojot pārī, cilvēki arī kaut kādā veidā apmainās ar enerģiju. Ja ne apmainās, tad  katrs kaut ko izstaro no sevis, pilnīgi noteikti. 😀

Flamenko deju mūzika jau arī var būt jautra, man tieši tagad fonā skan viens tāds gabals, tomēr flamenko izteiktās emocijas pārsvarā ir nopietnas, reizēm pat traģiskas.

Lai nu kā, es novērtēju to, ka esmu mācījusies flamenko – tas bija mans pirmais solis deju pasaulē. Jūtos patiesi laimīga, ka esmu atklājusi salsas dejas. Pie flamenko domāju, ka kādreiz vēl atgriezīšos. Un salsu…gribētos vēl ilgi, ilgi apgūt, izkopt savu stilu, papildināt savas zināšanas un prasmes tajās un, galu galā, dejot. Ziniet, dejot patiesi labi, tā, lai gan kustības un soļi ir skaisti un tehniski precīzi izpildīti, gan arī – lai dejā būtu nolasāma kāda sajūta, kāda noskaņa, ko uztvertu skatītājs. Ceru, ka ar laiku tas izdosies… 🙂

Sveiciens visiem šai skaistajā jūnija nogales dienā! 🙂

m.o

Jaunā gadā.

Čau, manu lasītāj!

Man šovakar uznāca nelielas pārdomas, kā rezultātā ļoti sagribējās šeit izveidot jaunu ierakstu.

Jauno gadu es sagaidīju, atļaušos teikt, izcili labi. Superīga kompānija – draugi un ģimene-, kaudze garšīgu lietu, pastaigas ārā (gar jūras krastu!) un salūta skatīšanās, kā arī saulains Jaungada rīts. Piecēlusies šī gada pirmajā dienā es jutos patiešām laimīga. Paldies visiem un visam par to!

Tās pārdomas ieslēdzās pēc atgriešanās mājās.

Tā laimes sajūta, kas mani bija pārņēmusi šorīt, man šķita pielīdzināma sajūtai, ko varētu apzīmēt ar vārdiem “kā no jauna piedzimis”.

Sajūta, ka kaut kas ir izmainījies – manī pašā, manā domāšanā varbūt.

Iespējams, ka tās izmaiņas ir radījis atvieglojums par to, ka – vismaz uz šo brīdi – esmu sapratusi un izlēmusi, kas ir tas, ko es gribu darīt tālāk, pēc savas tagadējās skolas – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas – pabeigšanas.

Vai tas, ka es vismaz esmu sapratusi, kas ir tas, kas mani patiesi aizrauj (vairākas lietas, bet viena – tekstils – tomēr vairāk nekā citas).

Šaubos vai tas bija kāds jaunums, bet es šorīt (jau nezin kuro reizi) sapratu, cik liela vērtība ir mana ģimene un draugi.

Un līdz ar šo apziņu sajutos tā, ka ir lietas, kam es, ļoti iespējams, esmu piešķīrusi pārāk lielu nozīmi (kad tāda diez vai ir bijusi – vai varbūt tāda pat ir bijusi, bet kaut kādā brīdī zudusi) un ko gribētos “atstāt” pagājušajā gadā.

Nevis tāpēc, ka tās būtu nepatīkamas vai nekam nederīgas, bet vienkārši tāpēc, ka…jāatbrīvo vietu kam jaunam.

Jā. Tā vajag, man šķiet.

Lai notiktu kas jauns; lai kam jaunam būtu vieta, kur rasties, vispirms ir jāatbrīvojas no vecā.

Ticība tam un domai, ka viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, kaut kāda iemesla dēļ vieš manī optimismu.

Noslēgumā vēlos pievienot vēl vienu mūzikas video klipu. Skaista dziesma, manuprāt. 🙂

Sveiciens visiem 2012. gada naktī no pirmā uz otro janvāri! 🙂

…2011. gadu.

Čau visiem šī gada nogalē. 🙂

Vēl 365 dienas nodzīvotas. Domāju, ka katrā no tām būtu iespējams atrast ko skaistu un/vai vērtīgu, ko paņemt līdzi tālākajā dzīvē – un ceru, ka arī par nākošo gadu es tā beigās varēšu teikt ko tādu.

Šķiet, visa šī gada garumā katru vakaru es pārdomāju pa dienu notikušo un katru reizi prātā uzskaitīju lietas, kuras mani konkrētajā dienā iepriecinājušas. Lielas vai mazas – nav nozīmes, galvenais – ka ir par ko priecāties. Šāds ikvakara rituāls patiešām uzlabo garastāvokli. Ļauj novērtēt, cik daudz labu lietu patiesībā notiek.

Šo ierakstu vēlos veidot līdzīgu vienai no manām ikvakara pārdomām, tikai – “apskatīšu” nevis vienu dienu, bet visu gadu kopumā.

Tātad…kā iesākās šis gads?

2011. gada 1. janvārī es pamodos vienu no maniem labākajiem draugiem mājās, pēc ārkārtīgi jaukas ballītes. Tātad iesākums gadam bija labs. 😀

Ziema šķita pārāk gara – ticu, ka pateicoties sniega un ledus daudzumam, kas klāja ielas, mājas, pagalmus un ilgi, ilgi nekusa nost…ilgi, ilgi iepriecinot mani ar rītiem, kad pa ledu, gludu kā spoguli, ar milzīgiem kartoniem un krāsu maisiem jāskrien uz skolu. Par laimi, Valdemāra ielas ietves tomēr tika tīrītas un kaisītas smiltīm. (: Un tomēr, sniegs bija skaists – viss (izņemot ielu braukšanai paredzētās daļas) izskatījās gaišāks, tīrāks un jaukāks nekā rudenī, kamēr sniega vēl nav.

Janvārī iesākās mans 3. kursa 2. pusgads. Jāteic, ka jutos visai iedvesmas pilna – kompozīcijas stundās uzdotais ļoti patika un doma, ka šai pusgadā varētu uztaisīt kaut ko, pie kā būtu interesanti un patīkami strādāt un kas vēlāk noderētu, uzmundrināja. (Bija jāveido divu interjera objektu – ažūra filca telpas dalītāja un mežģīņauduma tehnikā austa paklāja – dizaini.) Darbs veicās, ar skolotājām saprasties bija viegli (katrā ziņā vieglāk nekā 1. pusgadā!) un jūnija sākumā skatē varēju izlikt gan 8 ārkārtīgi krāsainas kompozīcijas planšetes, gan abus iepriekšminētos interjera objektus (skat. manu portfolio: http://www.flickr.com/photos/mildaosina/6268528681/ – planšetes un http://www.flickr.com/photos/mildaosina/6268801096/ – filca telpas dalītājs).

Pavasaris bija caurcaurēm saulains un priecīgs. Darbs, kas man patika, tikšanās un laika pavadīšana ar draugiem un ģimeni, saulainais laiks un vēl šādi tādi sīkumi mani padarīja laimīgu.

Jūnijs iesākās ar mācību praksi (skolas uzdevums…). Biju strādāt par asistenti pie tekstilmākslinieces un gleznotājas Dainas Dagnijas. Bija ļoti  interesanti redzēt, kā top viņas darbi, un kaut nedaudz piedalīties to veidošanā (pārsvarā gruntējot audeklus un palīdzot pielīmēt vai piešūt kādas detaļas pie kolāžām). Esmu laimīga, ka radās iespēja pie viņas strādāt.

Vasara kopumā bija laba un interesanta. Paralēli visai slinkai atpūtai reizi pa reizei mācījos gatavot ēst. Tikos ar sen nesatiktiem draugiem, pabiju laukos, apguvu flamenko dejas. Ar to flamenko mācīšanos gan negāja īpaši spīdoši, jo līdz šim tādas lietas kā kursi, kas norisinājās ārpus mājas, bija brīvlaika privilēģija (grūti apvienot ar mācīšanos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā…), tāpēc, par spīti faktam, ka flamenko mācīties sāku 2007. gada jūnijā, joprojām neesmu iemācījusies līdz galam vairāk kā divas dejas (kuras arī šobrīd diez vai varētu izpildīt). 😀

Septembrī godīgi uzsāku skolas gaitas jau 4. kursā. Skolā – neliels haoss (tika uzsākta remontdarbība…bija jau pēdējais laiks!), tomēr ieiet mācību ritmā bija vieglāk nekā citus gadus. Varbūt tāpēc, ka bija krietni mazāk stundu… 😀

Rudenī, kā jau teicu, centos atrast savu “tumšās gada daļas prieka formulu”. Izdevās. Laba kompānija, darbs, kas patīk, reizi pa reizei – kārtīga atpūta. Tas strādā. Galvenais – lai visu laiku ir, ko darīt. Tad rudens tumsu gandrīz nemana.

Es tik ļoti priecājos, ka sāku mācīties salsas dejas. (Pagaidām esmu gājusi uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām. Janvārī vēl ko derētu pamēģināt…) Tās dod tik daudz prieka un enerģijas! (:

4. kursa 1. pusgadu pabeidzu, pārsteidzošā kārtā, labi izgulējusies. Šogad pirms skatēm visus darbus izdevās paspēt laicīgi. Gleznošanai gan veltīju vienu visai nemierīgu svētdienu, bet man tas patika – vismaz kāda daļa pirmsskates stresainās burvības arī šogad man tika. 😀 Praktisko mācību uzdevumus un kompozīcijas planšetes gan pabeidzu laicīgi un jau vienu dienu pirms skates visi darbi stāvēja izlikti ekspozīcijā kopā ar pārējiem manu kursa biedreņu darbiem. Atzīmes: labas. Garastāvoklis: pacilāts. (:

Tomēr brīvlaika sākumā bija tāda dīvaina sajūta (it kā brīvlaiks nebūtu īsti…brīvlaiks)…kas zuda līdz ar Ziemassvētku tuvošanos.

Un sākot ar Ziemassvētku vakaru tiktāl gandrīz visas brīvdienas esmu kaut ko svinējusi. Pašus Ziemassvētkus, tad – brāļa dzimšanas dienu. Un rīt jau Vecgada vakars (pēc pulksteņa spriežot, jau šodien), kuru, domājams un cerams, pavadīšu labu draugu un ģimenes sabiedrībā (atkal – svētki!). (:

Secināju, ka esmu šī gada laikā ikdienā pavadījusi laiku, sarunājusies, komunicējusi un konsultējusies ar tik daudziem iedvesmojošiem cilvēkiem – manu ģimeni, maniem draugiem, kursa biedrenēm/skolas biedriem, skolotājām/iem, esmu ieguvusi dažus jaunus paziņas. Es priecājos, ka tas tā ir bijis un ceru, ka arī turpmāk tā būs. (:

Nobeigumā varu droši rakstīt, ka 2011. gads man ir bijis veiksmīgs, priecīgs un arī visādā citādā ziņā labs.

Cerībā, ka 2012. gads visiem būs jauniem izaicinājumiem, panākumiem un skaistām lietām bagāts, novēlu

LAIMĪGU JUMS VISIEM JAUNO GADU! 🙂

m.o

P.S. Šodienas foršākā lieta: Amy Butler Design izdotā grāmata “amy butler’s style stitches – 12 easy ways to 26 wonderful bags” (links: http://amzn.to/uTALw2 ). Skaisti, skaisti, skaisti! Pilnīgi gribas šūt somas. Tas ir labi, jo vēl divas esmu ieplānojusi līdz brīvlaika beigām sašūt. Ceru, ka izdosies. :3

…rudeni. :)

Čaviņ šai skaistajā rudenī!!! (:

Jā, varat iedomāties, arī es šogad priecājos par rudeni. 😀 Nudien. Skaists, lēns lapkritis un diezgan mierīgs un saulains laiks. Tas un vēl viss kas cits ļoti priecē. (:

Šovakar esmu tāda pozitīvā pacēluma varā – bija bačatas nodarbība…nu tiiik ļoti patīk. Smaidu kā saulīte. (:

Lai arī vēl esmu stipri iesācēju līmenī, tomēr pagājušonedēļ biju aizstaigājusi uz savu pirmo salsas ballīti. Tur satiku dažus visai attāli, bet tomēr pazīstamus cilvēkus (gluži negaidīti), un pat padejot izdevās.

Interesanti bija saprast, ka nodarbībās apgūtais palīdzēja tikai tik daudz, cik saprast pamatsoļus un saklausīt ritmu, kurā jādejo…viss pārējais bija improvizācija. Un man tas patiesībā ļoti patīk.

Improvizācijas man vienmēr ir šķitušas saistošas un tomēr nedaudz biedējošas. Taču šeit – dejās – nav tik traki. Varbūt tāpēc, ka es neesmu tā, kam jāizdomā, kurš solis nākošais, tikai jāmāk to saprast. 😛 🙂

Jutos ļoti priecīga par to, ka vēl bez bačatas apmeklēju arī salsas ritmiku – tajā vismaz pamatsoļus, dažus footwork’us (?) un griezienus pret spoguli mums iemāca (kā arī to, kā pareizi kustēties dejojot!). Pāris reižu mani uzlūdza dejot salsu. Tā kā to pāros neesmu mācījusies, tad sākumā galīgi neko nesapratu, tomēr pēc pāris dejām jau druuusciņ sāku apjaust vismaz to, uz kuru pusi jāiet liekot pamatsoļus un griežoties. Tālāko tad gan jau vēl iemācīšos… (:

Jā. Eju uz stundām. Mācos. Un gūstu ļoti daudz prieka un labas pašsajūtas no tā.

Vienīgi reizēm man rodas tāds kā iekšējs konflikts – ir vai nav labi skolas laikā iet mācīties tās dejas.

Protams, ka es varu darīt to, ko es gribu, un varbūt šādi es savu laiku pat pavadu lietderīgāk nekā citkārt.

Un tomēr…skolu arī tak vēl jāpabeidz. Visi tie mājas darbi, pie kā strādājot man vajadzētu iztērēt nez cik daudz laika. Kopijas zīmēšanā un gleznošanā, kompozīcijas planšetes (nē, tās netiek prokrastinētas, tās top vienalga kad, arī pēcpusdienās un pa naktīm laikā, kas nav ne tuvu pie skatēm…tas ir viens no darbiem, kas man patiesi patīk!), par noslēguma darbu mākslas vēsturē nemaz nerunājot.

Zinot manu perfekcionismu, vajadzētu ķerties klāt jau tikko kā tie uzdoti – tad varētu nesteidzīgi izstrādāt tos līdz tādam līmenim, ka arī pati jūtos apmierināta ar padarīto.

Iespējams, ja es neietu mācīties dejas, man fiziski būtu vairāk laika darbam, kas saistīts ar skolu.

Tomēr varētu gadīties, ka iedvesmas tad būtu krietni mazāk.

Tā ir tik laba sajūta – aiziet izkustēties, izstaipīties, izapļot visas locītavas, izdejoties, iegūt labas emocijas no tā. Tas iedvesmo. Šķiet, ka dejas ir viena no lietām, kas mani iedvesmo strādāt.

Katrā ziņā – spēku dod pilnīgi noteikti.

Es pirms pāris dienām aizdomājos par tēmu “kā lai dabū enerģiju, kad šķiet, ka tās trūkst”, un nonācu pie visai (manuprāt) interesanta secinājuma: enerģija nāk klāt ja to tērē.

Un pasakiet vēl man kāds, ka tā nav.

Ja enerģiju nekustina un to netērē, tad nevar gaidīt, ka tā nāks klāt vai atjaunosies.

Tātad…secinājums: lai būtu spēks  un enerģija, ir kaut ko jādara! Vislabāk – to, kas sagādā prieku.

Kad man izdodas saprast, kas īsti ir tas, ko es dotajā brīdī gribu darīt un kad es ķeros klāt darbam, tad parasti sajūtu tādu enerģijas pieplūdumu, kas vēl pastiprinās darba procesā. Protams, gadās arī iztukšoties strādājot, bet arī tas ir labi…tad atbrīvojas vieta jaunām sajūtām un entuziasmam. (:

Es šodien nudien esmu optimists. (:

Mīļš sveiciens visiem! Lai jauks vakars (vai diena…kad nu lasi šo). (:

m.o

…1. septembri! :)

Čau labrīt 1. septembrī!! (:

Es patiešām priecājos par šo dienu. Vakar brīnumainā kārtā aizgāju gulēt pusvienos, tāpēc šodien nebija problēmu piecelties jau pirms septiņiem. 😀

Bet par to nav stāsts. Patīkami atgriezties skolā, kursabiedreņu un skolotāju kompānijā! Bija prieks satikt sen neredzētus draugus un paziņas. (:

Un šogad nodaļas vadītājas uzruna patiesībā bija gluži iedvesmojoša…katrā ziņā salīdzinot ar pagājušo gadu viņa izskatījās daudz, daudz enerģiskāka, un tā enerģija ir zināmā mērā lipīga…nedomāju gan, ka man tās trūktu, bet ir jauki, ja ikdienā apkārt ir enerģiski cilvēki. Vismaz pēc manām domām. Tad kaut kā ir vieglāk savākties un strādāt!

Pēc skolotājas uzrunas (jocīgi apzināties, ka tāda tā mums ir pēdējo reizi dzīvē! Nākošgad jau būs kaut kas cits…!) ar divām kursabiedrenēm aizgājām uz Čili Picu nedaudz nosvinēt – tāda kā tradīcija jau izveidojusies! 😀 – un es sajutos vēl priecīgāka, kad, ieejot kafejnīcā, izdzirdēju/pamanīju, ka kafejnīcas TV skan dziesma “Get on your boots”! 😀 (skat. pievienoto video!) Nekas svarīgs, vienkārši iepriecinoša detaļa ikdienā. (:

Pēcāk aizdevāmies līdz “Kūkotavai” Tērbatas ielā…TIK garšīgi! Es paņēmu šokolādes kūku ar maskarpones krēmu – gāzējs, bet iesaku šokolādes mīļiem – ir to vērts!!!

Un Handmade lietu veikaliņš, izrādās, nav pametis Olimpiju, bet ir pārvācies uz otru veikala galu…man tas bija kā patīkams pārsteigums – lai arī nekad neesmu tur kaut ko iegādājusies, tomēr tā ir laba vieta, kur smelties iedvesmu rotaslietu veidošanai vai tamlīdzīgām padarīšanām. (:

Heh, es te izreklamēju visādas kafejnīcas un veikalus… Pie viena varu pareklamēt: “Valda Ošiņa Rakstāmlietu” veikalā 1. septembrī visām precēm 10% atlaide! Vismaz atceros, ka tur bija tādas zīmītes visās malās izkarinātas. 😀 (Jēgas gan no šīs reklāmas īsti nav, jo veikals pēc pāris stundām veras ciet un, cik zinu, rīt būs jau 2. septembris…)

Bet tiešām iesaku tur arī aiziet – tiem, kam nepieciešams iegādāties klades, kurās veidot konspektus vai dienasgrāmatas, vai kuriem nepieciešams iegādāties plānotāju, kādu jaunu pildspalvu, zīmuli, flomasterus, otiņas vai vēl kāda cita veida kancelejas preces. Labs veikaliņš. (:

Atcerējos, kā pagājušajā rudenī ar vienu no manām draudzenēm, Viviannu (Viņas blogs: halucogen.blogspot.com ), “VO Rakstāmlietās” par godu Helovīniem apgleznojām cilvēkiem sejas…tas bija tik jautrs pasākums! Reizē darbiņš, reizē izklaide. (Fotogrāfijas: http://on.fb.me/qHUHNv )

(Pēdējā bildē esam redzamas mēs – abas “grima mākslinieces” un Viviannas draugs/mans vecais klases biedrs, kura seju Vivianna vēl pēc pasākuma beigām apgleznoja).

Mēs ar Viviannu pagājušā gada pavasarī piedalījāmies vēl vienā līdzīgā pasākumā tajā pat veikaliņā – apgleznojām cilvēkiem rokas ar hennas tetovējumu flomasteriem. (Fotogrāfijas: http://on.fb.me/r0xJgC )

Todien es secināju, ka man patīk darbs ar cilvēkiem (pat tad, ja ikdienā saprašanās ar dažām personām rada stipri lielas grūtības…). Lai arī tetovējumu veidošanu ar flomasteriem iepriekš izmēģinājusi biju tikai pāris reižu (uz savām un draudzeņu rokām), tomēr piekritu piedalīties, jo gribējās pamēģināt, kā būtu apzīmēt rokas svešiem cilvēkiem. Uz tetovējumu veidošanu bija iepriekš jāpiesakās, strādājām pēc grafika – ja pareizi atceros…1 cilvēks 20 vai 40 minūtēs? Vai kā tamlīdzīgi… Un pasākuma idejas autore un organizatore Jūlija Semjonova bija sarūpējusi mums ar Viviannu mapi ar hennas tetovējumu bildītēm, no kā pašpikot rakstiņus.

Kad ieradās pirmā kliente, viņa, pirms es ķēros pie darba, pajautāja: “Cik ilgi Jūs jau ar šo darbu nodarbojaties?”, uz ko es neapdomīgi un godīgi atbildēju: “Nuu, šī būs pirmā reize…”.

Lieki piebilst, ka sievietes seja momentā pārvērtās – viņa izskatījās pārsteigta un nez vai tajā labākajā nozīmē…bet šķiet, ka, par spīti manām nedaudz drebošajām rokām (kā nekā pirmais tetovējums svešam cilvēkam!), kliente beigās izskatījās gluži apmierināta (vismaz apmierinātāka nekā es biju gaidījusi :D) un man pašai arī šķita, ka sanāca okei. (:

Bildītēs – daži no tajā dienā tapušajiem tetovējumiem.

Gribētos vēl kādā tāda veida pasākumā kādreiz piedalīties, ja rastos tāda iespēja. (:

Patiesībā, ja es labi gribētu, būtu iespējams nopelnīt arī ar tāda veida darbiem – protams, pie nosacījuma, ka es iemācītos sejas (vai rokas…vai vēl ko citu) apgleznot profesionāli un kvalitatīvi.

Atceroties šos – lai arī ne pārāk nopietnos, bet tomēr – darbiņus, atkal sāku domāt par tēmu “Ko lai iesāk pēc RDMV beigšanas?!”

Šī tēma ir nedaudz mokoša, jo – vai es vēlos stāties Mākslas akadēmijā, kas būtu diezgan loģisks turpinājums manai tagadējai skolai…? Tekstils man nu ļoooti patīk, bet tajā skolā, cik gadījies dzirdēt/redzēt, tekstilnodaļas darbi vērsti tieši mākslas, nevis dizaina virzienā…un vai es vēlos būt brīvmākslinieks? Vai man būtu gana daudz sakāmā kā māksliniekam un gana lielas spējas savu sakāmo paust skatītājam? Nezinu. Laiks rādīs.

Protams, protams. Arī izmācoties par mākslinieku vienmēr var strādāt ko citu.

Vēl interesanta šķiet darbošanās grafiskā dizaina nozarē…nedaudz esmu pavērojusi, kā strādā mana mamma (piemēram, šobrīd veido dizainu/maketu žurnālam “PieGALDA!”), tas darbs ar burtiņiem/fontiem, uzrakstiem, krāsām, visādām smukām iespējām grafiskajās datorprogrammās…šķiet diezgan vilinoši, jo īpaši ņemot vērā to, ka datorgrafika man šķitusi interesanta jau kopš diezgan agras bērnības. 😀

Un, kā šodien atcerējos, patīk darbs ar cilvēkiem – vismaz nelielās devās noteikti. Un, ja es izlemtu mēģināt kļūt par grafisko dizaineru, tad arī saskarsme ar cilvēkiem neizpaliktu. Vienīgi…tam būtu nepieciešamas krievu valodas zināšanas, kuru man, diemžēl, NAV. Būs jāiet kursos! (:

Lai nu kā…vēl ir nedaudz laika, lai izlemtu, ko studēt pēc vidusskolas beigšanas. Šogad jākoncentrējas uz diplomdarba izstrādi un mācībām…tas jau paņems daudz laika, spēka un radošās enerģijas. Un pie viena – jātur acis un ausis vaļā, noteikti gadīsies dzirdēt kaut ko interesantu un izpalīdzīgu lēmuma par tālāku studēšanu pieņemšanai!

Sveiciens 1. septembrī! (: Lai Tev jauka šī diena!

m.o

…

Okei, tātad es nolēmu iemūžināt kādas no savām pārdomām.

Bet stiprāka par vēlmi tās iemūžināt šobrīd ir vēlme saprast, KĀ izmainīt pašai savu domāšanas veidu, lai tas kļūtu pozitīvāks!

Jā, es esmu optimiste (pašai vismaz tā šķiet! :D), cenšos domāt pozitīvi, bet brīžiem gadās, ka, ielienot dziļāk pašai  savā prātā, atziņās un idejās…kļūst kaut kā drusku skumīgi ap sirdi.

Lai arī apzinos, ka es nebūt neesmu vienīgā šādas izjūtas piedzīvojusī persona (atsaukšos uz, šķiet, daudziem labi zināmo Aleksandra Čaka citātu: “Bet es domāju, un, jo vairāk es domāju, jo man paliek skumjāk.”)… Man ir diezgan dalītas jūtas un domas par šo tematu. No vienas puses – protams, tas ir tikai loģiski, ka cilvēks piedzīvo dažādas situācijas, dažādas emocijas, to skaitā arī skumjas, dusmas, bailes…un tas ir normāli un vajadzīgi. Bet man šķiet, ka būtu varen’ labi, ja es būtu spējīga tādā pat veidā, kā aizdomājos līdz skumjām domām, atkal “atdomāties” atpakaļ līdz pozitīvākām…nē, atpakaļ nē, jo tad tas būtu regress. Drīzāk aizdomāties vēl tālāk un nonākt pie kāda patīkama un noderīga (varbūt pat iepriecinoša!) secinājuma.

Vai tad, lai to būtu iespējams izdarīt, vajag būt izcili skolotam un gudram cilvēkam?!

Protams, ir variants – nedomāt. Bet šāda ideja man absolūti nešķiet vilinoša.

Šajā brīvlaikā tiktāl esmu ļoti labi atpūtusies, darījusi visu, ko sirds kāro – tikusies ar draugiem, gājusi uz kino, mācījusies gatavot, lasījusi,  klausījusies mūziku, vienkārši gulējusi un skatījusies griestos, ja neko citu negribējās…pareizi, ja skola dod man brīvlaiku, es to izmantoju kā vēlos. (atceros gan arī teicienu “Jo vairāk brīva laika mums ir, jo nejēdzīgāk mēs to izmantojam”…diemžēl autora vārdu nezinu!) Un tādos brīžos, kad sanāk gulēt un blenzt griestos, sanāk aizdomāties par dažādām lietām. Bet tad pieķeru sevi pie domas, ka tas, kas tādos brīžos darās manā prātā, vairumā gadījumu ir vienkārši apziņas plūsma, kurai īsti nav ne sākuma, ne mērķa, ne arī īsti iznākuma. (pieļauju, ka arī tāda apziņas plūsma savu reizi ir vajadzīga, bet gribas taču arī kaut ko ja ne citiem, tad vismaz sev noderīgu izdomāt!) Reizēm izdodas nonākt pie kāda secinājuma, bet tie mēdz ātri aizmirsties. (risinājums – pierakstīt kaut kur?!)

Un šodien man radās sajūta, ka brīvlaikā mans prāts zināmā mērā degradējas. Varbūt ne degradējas, bet drīzāk atslābst. Tam nav regulāri jāsaspringst uz dažādām iegaumējamām vai radoši izdomājamām lietām.

Man ļoti interesanti šķiet pārdomāt dažādu cilvēku, ar ko ikdienā nākas saskarties, savstarpējās attiecības (manas attiecības ar viņiem arī tai skaitā, protams), viņu rīcības motīvus, ja atgadījies kas interesants, neparasts vai pārsteidzošs… Kāpēc cilvēki ir tādi, kā viņi ir. Kas veido cilvēku? Gēni? Audzināšana? Apkārtējā vide?

Lai nu kā, šo mani interesējošo tematu laikam vienā vārdā varētu dēvēt par psiholoģiju.

…un iemesls, kāpēc man šķiet, ka mans prāts brīvlaikā atslābst, varētu būt tas, ka vairāk domāju nevis par lietām, kas saistītas ar dažādu kultūru vēsturi, ar steļļu uzbūvi un kā, to pārzinot, iespējams radīt vairāk vai mazāk izdevušos audumus, un tā tālāk, bet gan par man pazīstamu cilvēku savstarpējām attiecībām…kuru salīdzinājumā ar kultūrvēstures faktiem, tekstilmākslas tehnikām un latviešu valodas gramatikas likumiem, ir ĻOTI maz. 😀

Un arī tādas domas ir labas, es tā uzskatu. Varbūt vienīgi es varētu mēģināt pievērst savu prātu arī kādām sarežģītākām nodarbēm arī vasarā…tas būtu noderīgi.

Labs ir, šķiet, ka esmu nonākusi pie kāda – lai arī visai maza, bet tomēr! – secinājuma…lai arī aizmaldījos prom no sākotnējā temata…ja tāds vispār bija. Pietiks drukāt. Pagaidām!

Jauku vakaru!!! 🙂

m.o