…kizombu!!!

Čau-čau visiem 2012. gada nogalē!

Labu laiku nekas šeit nav rakstīts (cik ierasts secinājums manā blogā…), bet es jūtos tā, ka nupat atkal ir labs iemesls publiski papriecāties. 🙂

Vakar “Hi-Centrā” notika labdarībai veltīta Ziemassvētku/latino deju balle. Tajā tika vākti līdzekļi kāda maza puisīša ārstēšanai. Ceru, ka tika saziedots gana daudz!

Par pašu ballīti runājot, šajās telpās es biju pirmo reizi. Man jāsaka, ka šī ir viena no labākajām zālēm, kādā nācies dejot. Ļoti laba grīda (diezgan gluda/slidena, tāpēc bija viegli griezties!), cilvēku bija tiešām daudz, bet telpas izmērs pieļāva tādu cilvēku skaitu – varēja brīvi dejot nekāpjot viens otram virsū.

Vakardienas ballīte bija īpaša ar vēl vienu lietu. Jau labu laiciņu mūsu deju studijā, “Ritmo de Salsā”, notika darbs pie kizombas šova. Es gan tiku pieaicināta kā rezerviste, bet…vakar tiku pie uzstāšanās! Man bija ļoti liels prieks piedalīties – gan horeogrāfijas mācīšanās procesā, gan arī dejot publikas priekšā man patika… Tā bija pirmā reize, kad es uzstājos – vispār jebkur. (sporta stundu pamatskolā, kad atzīmes uzlabošanas dēļ nodejoju flamenko/sevillanas, es neskaitu kā īstu uzstāšanos… :D)

Pašai ir pilnīgi skaidrs, ka varēju labāk – sākumā drusku drebēja kājas un, šķiet, nedaudz sapiņķerējās soļi -, bet vienmēr jau var labāk un to apziņu tad jāpatur uz nākotni, ja kaut kur citur gadīsies uzstāties… Šis priekšnesums nu jau ir garām un sajūtu līmenī man patika.

Ne jau tikai uzstāšanās, bet arī šova treniņi bija interesanti, noderīgi un forši. Vispār latino dejas pirmo reizi pamēģināju pagājušā gada septembrī, kad sāku mācīties salsas ritmiku un bačatu. Ritmikā mācīja pareizi kustēties (kā arī dažus pamatsoļus un stylingus no vairākām latino dejām), bet bačata bija pirmā deja, ko varēju iemēģināt ballītēs. Salsu gan arī mēģināju dejot ballītēs vēl pirms biju to sākusi kārtīgi mācīties, bet tas padevās visai neveikli (kā gan citādāk būtu varējis sanākt?!). Š.g. janvārī ‘pieslēdzos’ Ņujorkas salsas grupai un, kādu laiku patrenējusies, jau sāku justies nedaudz drošāk dejojot sociāli.

Kizombu sāku mācīties, ja nemaldos, š.g. februārī vai martā. Sākumā gāja visai grūti, šķita nepierasta tuvā distance starp partneriem un soļus izpildīt apvienojumā ar stylingu bija grūtāk nekā gaidīju. Tomēr kaut kas lika turpināt mācīties – man patika kizombas mūzika, skaistās kustības. Vērojot dejotājus ballītēs un video internetā nospriedu – man patīk, kā tas izskatās, es arī gribētu tā prast dejot – jāturpina trenēties. Pēc pāris mēnešu mācīšanās pieradu pie šīs dejas un man tā patiešām iepatikās.

Jāsaka, ka dejas mani aizrauj ar katru ballīti, ar katru deju nodarbību arvien vairāk. Tas droši vien ir tikai loģiski – ja iemācos ko jaunu un interesantu, arī praksē ar laiku kājas klausa labāk un izdodas atcerēties dažādus solīšus un kustības, ar ko deju padarīt skaistāku…

Tas man patīk.

Paldies visiem šovgrupas biedriem un – vēl lielāks paldies – mūsu skolotājiem!

Novēlu visiem jauku šo vakaru un – lai izdodas skaisti sagaidīt Jauno gadu!

m.o

Lieldienu olām.

Čau visiem!

Tuvojoties Lieldienām, prātā nāk dažādas ar šiem svētkiem saistītas tradīcijas. Viena no tādām, kas mūsu mājās tiek ievērota ik gadu, ir olu krāsošana. (Darba procesu un rezultātu fotogrāfijās skatīt zemāk!)

Lieldienu olas krāsojam dabīgās vielās tāpēc, lai droši varētu tās ēst arī ja čaumala kādai no tām vāroties būtu ieplīsusi. Vienu no visiem zināmajām metodēm – krāsošanu sīpolu mizās – parasti izmantojam kā pamatu visam pasākumam tāpēc, ka sīpolu mizās krāsotas olas 100% gadījumu ir skaistā krāsā. Vēl viena recepte, kas lieliski izdodas, ir krāsošana melleņu ievārījumā. Tiesa, esmu ievērojusi, ka ir nozīme arī veidam, kādā sagatavotas mellenes – košāks tonis rodas no ogām, kas vienkārši samaltas ar cukuru, nevis no vārītā ievārījuma. Šogad krāsošanai izmantojām maltās mellenes, kam pievienojām vēl nedaudz saldētu un atlaidinātu upeņu.

Tā kā mēs ar mammu mīlam eksperimentēt, tad katru gadu atklājam ko jaunu un gluži noderīgu. Iepriekšējos gados atklājām, ka skaistus zīmējumus uz olu čaumalām rada krokusu un sniegpulkstenīšu ziedi, ievu un bērzu tikko saplaukušās lapiņas (kuras, ja Lieldienas ir agrākā pavasarī, iespējams iegūt, zariņus sagriežot un saliekot vāzē ar ūdeni, lai tie izplaukst). Šī gada brīnišķīgākais atklājums ir kaltēti hortenziju ziedi. Tie skaisti izskatās sakārtoti vāzē kā dekors, bet, ja ziediņus pāris minūtes pirms olu krāsošanas aplej ar vārošu ūdeni un ļauj tiem nedaudz piemirkt, tie lieliski līp pie olu čaumalām un veido izteiksmīgus rakstus.

Vēl viens no eksperimentiem bija olu krāsošana dažādās zāļu tējās. Jau pagājušogad atklājām kliņģerīšu novārījumu ar kurkumu – tas dod gaišu, dzeltenīgi pelēcīgu toni. Šogad izmēģinājām gaiļpiešu novārījumu. Pats par sevi tas dod olu čaumalām silti gaiši dzeltenīgu toni, ko iespējams padarīt košāku, vēl 2 minūtes paturot olu sīpolu mizu novārījumā.

Tomēr, ja kāds vēlas izmēģināt olu krāsošanu kliņģerītēs vai kumelītēs, iesaku tam izmantot vienīgi baltās olas, jo uz brūnajām čaumalām gaišie toņi gluži vienkārši nebūs pamanāmi.

Sīpolu mizu novārījumā un melleņu ievārījumā vienlīdz skaisti izskatās krāsotas gan baltās, gan brūnās olas. Pēdējās, krāsojot mellenēs, iegūst īpaši intensīvu, tumši zilganvioletu toni.

FOTO: Valdis Ošiņš (blogs: valdisosins.com)

Veiksmi olu krāsošanā un PRIECĪGAS LIELDIENAS VISIEM vēlot,

Milda Ošiņa ar ģimeni

 P.S. Mani vecāki nesen kā uzsākuši jaunu projektu, kas saucas “Garšīgā Latvija”. Arī tur atrodams ieraksts par Lieldienu olu krāsošanu, kā arī vairākas ar Lieldienām vairāk vai mazāk saistītas pārbaudītas receptes. Ja kādam padomā kāda ģimenē vai draugu lokā iemīļota recepte, ar ko labprāt padalītos, esat laipni aicināti rakstīt uz projekta mājas lapā, http://www.garsigalatvija.lv/ , atrodamajām kontaktadresēm!