…2011. gadu.

Čau visiem šī gada nogalē. 🙂

Vēl 365 dienas nodzīvotas. Domāju, ka katrā no tām būtu iespējams atrast ko skaistu un/vai vērtīgu, ko paņemt līdzi tālākajā dzīvē – un ceru, ka arī par nākošo gadu es tā beigās varēšu teikt ko tādu.

Šķiet, visa šī gada garumā katru vakaru es pārdomāju pa dienu notikušo un katru reizi prātā uzskaitīju lietas, kuras mani konkrētajā dienā iepriecinājušas. Lielas vai mazas – nav nozīmes, galvenais – ka ir par ko priecāties. Šāds ikvakara rituāls patiešām uzlabo garastāvokli. Ļauj novērtēt, cik daudz labu lietu patiesībā notiek.

Šo ierakstu vēlos veidot līdzīgu vienai no manām ikvakara pārdomām, tikai – “apskatīšu” nevis vienu dienu, bet visu gadu kopumā.

Tātad…kā iesākās šis gads?

2011. gada 1. janvārī es pamodos vienu no maniem labākajiem draugiem mājās, pēc ārkārtīgi jaukas ballītes. Tātad iesākums gadam bija labs. 😀

Ziema šķita pārāk gara – ticu, ka pateicoties sniega un ledus daudzumam, kas klāja ielas, mājas, pagalmus un ilgi, ilgi nekusa nost…ilgi, ilgi iepriecinot mani ar rītiem, kad pa ledu, gludu kā spoguli, ar milzīgiem kartoniem un krāsu maisiem jāskrien uz skolu. Par laimi, Valdemāra ielas ietves tomēr tika tīrītas un kaisītas smiltīm. (: Un tomēr, sniegs bija skaists – viss (izņemot ielu braukšanai paredzētās daļas) izskatījās gaišāks, tīrāks un jaukāks nekā rudenī, kamēr sniega vēl nav.

Janvārī iesākās mans 3. kursa 2. pusgads. Jāteic, ka jutos visai iedvesmas pilna – kompozīcijas stundās uzdotais ļoti patika un doma, ka šai pusgadā varētu uztaisīt kaut ko, pie kā būtu interesanti un patīkami strādāt un kas vēlāk noderētu, uzmundrināja. (Bija jāveido divu interjera objektu – ažūra filca telpas dalītāja un mežģīņauduma tehnikā austa paklāja – dizaini.) Darbs veicās, ar skolotājām saprasties bija viegli (katrā ziņā vieglāk nekā 1. pusgadā!) un jūnija sākumā skatē varēju izlikt gan 8 ārkārtīgi krāsainas kompozīcijas planšetes, gan abus iepriekšminētos interjera objektus (skat. manu portfolio: http://www.flickr.com/photos/mildaosina/6268528681/ – planšetes un http://www.flickr.com/photos/mildaosina/6268801096/ – filca telpas dalītājs).

Pavasaris bija caurcaurēm saulains un priecīgs. Darbs, kas man patika, tikšanās un laika pavadīšana ar draugiem un ģimeni, saulainais laiks un vēl šādi tādi sīkumi mani padarīja laimīgu.

Jūnijs iesākās ar mācību praksi (skolas uzdevums…). Biju strādāt par asistenti pie tekstilmākslinieces un gleznotājas Dainas Dagnijas. Bija ļoti  interesanti redzēt, kā top viņas darbi, un kaut nedaudz piedalīties to veidošanā (pārsvarā gruntējot audeklus un palīdzot pielīmēt vai piešūt kādas detaļas pie kolāžām). Esmu laimīga, ka radās iespēja pie viņas strādāt.

Vasara kopumā bija laba un interesanta. Paralēli visai slinkai atpūtai reizi pa reizei mācījos gatavot ēst. Tikos ar sen nesatiktiem draugiem, pabiju laukos, apguvu flamenko dejas. Ar to flamenko mācīšanos gan negāja īpaši spīdoši, jo līdz šim tādas lietas kā kursi, kas norisinājās ārpus mājas, bija brīvlaika privilēģija (grūti apvienot ar mācīšanos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā…), tāpēc, par spīti faktam, ka flamenko mācīties sāku 2007. gada jūnijā, joprojām neesmu iemācījusies līdz galam vairāk kā divas dejas (kuras arī šobrīd diez vai varētu izpildīt). 😀

Septembrī godīgi uzsāku skolas gaitas jau 4. kursā. Skolā – neliels haoss (tika uzsākta remontdarbība…bija jau pēdējais laiks!), tomēr ieiet mācību ritmā bija vieglāk nekā citus gadus. Varbūt tāpēc, ka bija krietni mazāk stundu… 😀

Rudenī, kā jau teicu, centos atrast savu “tumšās gada daļas prieka formulu”. Izdevās. Laba kompānija, darbs, kas patīk, reizi pa reizei – kārtīga atpūta. Tas strādā. Galvenais – lai visu laiku ir, ko darīt. Tad rudens tumsu gandrīz nemana.

Es tik ļoti priecājos, ka sāku mācīties salsas dejas. (Pagaidām esmu gājusi uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām. Janvārī vēl ko derētu pamēģināt…) Tās dod tik daudz prieka un enerģijas! (:

4. kursa 1. pusgadu pabeidzu, pārsteidzošā kārtā, labi izgulējusies. Šogad pirms skatēm visus darbus izdevās paspēt laicīgi. Gleznošanai gan veltīju vienu visai nemierīgu svētdienu, bet man tas patika – vismaz kāda daļa pirmsskates stresainās burvības arī šogad man tika. 😀 Praktisko mācību uzdevumus un kompozīcijas planšetes gan pabeidzu laicīgi un jau vienu dienu pirms skates visi darbi stāvēja izlikti ekspozīcijā kopā ar pārējiem manu kursa biedreņu darbiem. Atzīmes: labas. Garastāvoklis: pacilāts. (:

Tomēr brīvlaika sākumā bija tāda dīvaina sajūta (it kā brīvlaiks nebūtu īsti…brīvlaiks)…kas zuda līdz ar Ziemassvētku tuvošanos.

Un sākot ar Ziemassvētku vakaru tiktāl gandrīz visas brīvdienas esmu kaut ko svinējusi. Pašus Ziemassvētkus, tad – brāļa dzimšanas dienu. Un rīt jau Vecgada vakars (pēc pulksteņa spriežot, jau šodien), kuru, domājams un cerams, pavadīšu labu draugu un ģimenes sabiedrībā (atkal – svētki!). (:

Secināju, ka esmu šī gada laikā ikdienā pavadījusi laiku, sarunājusies, komunicējusi un konsultējusies ar tik daudziem iedvesmojošiem cilvēkiem – manu ģimeni, maniem draugiem, kursa biedrenēm/skolas biedriem, skolotājām/iem, esmu ieguvusi dažus jaunus paziņas. Es priecājos, ka tas tā ir bijis un ceru, ka arī turpmāk tā būs. (:

Nobeigumā varu droši rakstīt, ka 2011. gads man ir bijis veiksmīgs, priecīgs un arī visādā citādā ziņā labs.

Cerībā, ka 2012. gads visiem būs jauniem izaicinājumiem, panākumiem un skaistām lietām bagāts, novēlu

LAIMĪGU JUMS VISIEM JAUNO GADU! 🙂

m.o

P.S. Šodienas foršākā lieta: Amy Butler Design izdotā grāmata “amy butler’s style stitches – 12 easy ways to 26 wonderful bags” (links: http://amzn.to/uTALw2 ). Skaisti, skaisti, skaisti! Pilnīgi gribas šūt somas. Tas ir labi, jo vēl divas esmu ieplānojusi līdz brīvlaika beigām sašūt. Ceru, ka izdosies. :3

…rudeni. :)

Čaviņ šai skaistajā rudenī!!! (:

Jā, varat iedomāties, arī es šogad priecājos par rudeni. 😀 Nudien. Skaists, lēns lapkritis un diezgan mierīgs un saulains laiks. Tas un vēl viss kas cits ļoti priecē. (:

Šovakar esmu tāda pozitīvā pacēluma varā – bija bačatas nodarbība…nu tiiik ļoti patīk. Smaidu kā saulīte. (:

Lai arī vēl esmu stipri iesācēju līmenī, tomēr pagājušonedēļ biju aizstaigājusi uz savu pirmo salsas ballīti. Tur satiku dažus visai attāli, bet tomēr pazīstamus cilvēkus (gluži negaidīti), un pat padejot izdevās.

Interesanti bija saprast, ka nodarbībās apgūtais palīdzēja tikai tik daudz, cik saprast pamatsoļus un saklausīt ritmu, kurā jādejo…viss pārējais bija improvizācija. Un man tas patiesībā ļoti patīk.

Improvizācijas man vienmēr ir šķitušas saistošas un tomēr nedaudz biedējošas. Taču šeit – dejās – nav tik traki. Varbūt tāpēc, ka es neesmu tā, kam jāizdomā, kurš solis nākošais, tikai jāmāk to saprast. 😛 🙂

Jutos ļoti priecīga par to, ka vēl bez bačatas apmeklēju arī salsas ritmiku – tajā vismaz pamatsoļus, dažus footwork’us (?) un griezienus pret spoguli mums iemāca (kā arī to, kā pareizi kustēties dejojot!). Pāris reižu mani uzlūdza dejot salsu. Tā kā to pāros neesmu mācījusies, tad sākumā galīgi neko nesapratu, tomēr pēc pāris dejām jau druuusciņ sāku apjaust vismaz to, uz kuru pusi jāiet liekot pamatsoļus un griežoties. Tālāko tad gan jau vēl iemācīšos… (:

Jā. Eju uz stundām. Mācos. Un gūstu ļoti daudz prieka un labas pašsajūtas no tā.

Vienīgi reizēm man rodas tāds kā iekšējs konflikts – ir vai nav labi skolas laikā iet mācīties tās dejas.

Protams, ka es varu darīt to, ko es gribu, un varbūt šādi es savu laiku pat pavadu lietderīgāk nekā citkārt.

Un tomēr…skolu arī tak vēl jāpabeidz. Visi tie mājas darbi, pie kā strādājot man vajadzētu iztērēt nez cik daudz laika. Kopijas zīmēšanā un gleznošanā, kompozīcijas planšetes (nē, tās netiek prokrastinētas, tās top vienalga kad, arī pēcpusdienās un pa naktīm laikā, kas nav ne tuvu pie skatēm…tas ir viens no darbiem, kas man patiesi patīk!), par noslēguma darbu mākslas vēsturē nemaz nerunājot.

Zinot manu perfekcionismu, vajadzētu ķerties klāt jau tikko kā tie uzdoti – tad varētu nesteidzīgi izstrādāt tos līdz tādam līmenim, ka arī pati jūtos apmierināta ar padarīto.

Iespējams, ja es neietu mācīties dejas, man fiziski būtu vairāk laika darbam, kas saistīts ar skolu.

Tomēr varētu gadīties, ka iedvesmas tad būtu krietni mazāk.

Tā ir tik laba sajūta – aiziet izkustēties, izstaipīties, izapļot visas locītavas, izdejoties, iegūt labas emocijas no tā. Tas iedvesmo. Šķiet, ka dejas ir viena no lietām, kas mani iedvesmo strādāt.

Katrā ziņā – spēku dod pilnīgi noteikti.

Es pirms pāris dienām aizdomājos par tēmu “kā lai dabū enerģiju, kad šķiet, ka tās trūkst”, un nonācu pie visai (manuprāt) interesanta secinājuma: enerģija nāk klāt ja to tērē.

Un pasakiet vēl man kāds, ka tā nav.

Ja enerģiju nekustina un to netērē, tad nevar gaidīt, ka tā nāks klāt vai atjaunosies.

Tātad…secinājums: lai būtu spēks  un enerģija, ir kaut ko jādara! Vislabāk – to, kas sagādā prieku.

Kad man izdodas saprast, kas īsti ir tas, ko es dotajā brīdī gribu darīt un kad es ķeros klāt darbam, tad parasti sajūtu tādu enerģijas pieplūdumu, kas vēl pastiprinās darba procesā. Protams, gadās arī iztukšoties strādājot, bet arī tas ir labi…tad atbrīvojas vieta jaunām sajūtām un entuziasmam. (:

Es šodien nudien esmu optimists. (:

Mīļš sveiciens visiem! Lai jauks vakars (vai diena…kad nu lasi šo). (:

m.o

…bačatu.

Čau visiem šajā rudenīgi skaistajā svētdienas rītā! (:

Atkal jau kādu laiciņu neko neesmu šeit ierakstījusi – un vispār interneta vidē esmu bijusi visai neaktīva…par ko patiesībā ir prieks… -, bet nu gribējās arī šeit par šo to “papriecāties”.

Šī gada septembra sākumā es draugiem.lv domubiedru grupā “Dejošana” atradu paziņojumu par bezmaksas “atvērto” stundu “Ritmo de Salsa” deju skolā (atkal jau es reklamēju kādu iestādi/vietu, ko esmu atradusi/apmeklējusi…! Bet nedomāju, ka kādam, izņemot šīs iestādes konkurentus, varētu pret to rasties iebildumi… :D)…izlēmu aiziet apskatīties, kas tur būs.

Pēc atvērtās stundas secināju, ka nudien gribu sākt mācīties salsu. Pierakstījos uz kursiem, bet…salsas kursā vairs vietu tām, kas “bez pārīšiem”, nebija, tāpēc pieteicos uz otriem kursiem, kas tajā nedēļā sākās – uz bačatu.

Re, piemēram tā dejo tie, kam jau sanāk. Smuki, vai ne? (:

Nu esmu bijusi uz precīzi 3 bačatas un 3 salsas ritmikas stundām un varu teikt, ka man ĻOTI patīk!!! Nu, vismaz tas, kas tiktāl mums mācīts. Bet domāju, ka arī tālākais būs forši…kāpēc gan lai nebūtu? (:

Tik patīkami – aiziet pēc garas dienas skolā uz dejošanu…izkustēties tā kārtīgi, padejot – lai arī mans kā iesācēja sniegums skatītājiem no malas varētu vēl šķist ne visai baudāms, tomēr es pati jūtos nu tiiik labi tā izkustoties…! (prasmes gan jau nāks ar laiku un regulāru treniņu rezultātā…) Un garastāvoklis pēc tam arī uzlabojas. ((:

Kad tā padomāju, atcerējos, ka šī gada agrā pavasarī es tieši atradu info par kādiem šo deju kursiem, bet tolaik nebija īsti vaļas uzsākt tādas mācības…tagad jau it kā arī skola tāpat kā pagājušogad, bet tomēr – es gribu to apvienot ar deju kursiem. Ikdienā man tik ļoti pietrūkst kārtīgas izkustēšanās UN man dejošana ir patikusi vienmēr, cik sevi atceros…vienīgi mācīties to sāku tikai pirms neilga laiciņa un ar flamenko… (:

Flamenko ir ārkārtīgi skaista deja, bet man kaut kā pēkšņi sagribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Kaut ko jautrāku, dzīvespriecīgāku. Flamenko jau skaitās tāda…pieaugušu, nobriedušu cilvēku deja (kāda es absolūti nejūtos!)…protams, ka to mācās un dejo arī bērni un jaunieši, viņu skaitā arī es, bet man radās sajūta, ka gribas kaut ko mainīt. Pat nezinu vai tas ir pēkšņi, – šāda doma jau kādu laiciņu cirkulēja manā galvā -, bet tagad radās izdevība pamēģināt.

Nu re. Un jauns hobijs atradies. (: Plus, pateicoties šiem kursiem, man stipri iepatikās dzīvespriecīgā latino mūzika, ko iepriekš pārlieku daudz nebiju klausījusies, bet tagad ienāca prātā – tā lieti noderētu kā klausāmgabali lietainos rudens vakaros, lai uzlabotu garastāvokli (re, viens līdzeklis rudens noskaņojuma uzlabošanai atrasts!!!)! Vakar parakos iTunes Radio sadaļā un atradu, ka arī šai mūzikai ir savas radio programmas…pat katrai dejai atsevišķi!

Piektdien “Ritmo de Salsa” notika 4 gadu jubilejas pasākums… Man ļoti interesēja apskatīties, kas tur notiksies, tāpēc aizgāju par spīti tam, ka īsti vēl nemāku dejot, un bija aizdomas, ka no pasākuma viesiem pazīšu (un tāpat visai švaki) labi ja kādus 4 vai 5 cilvēkus…tieši tā arī beigās sanāca. Bet kopējā pasākuma noskaņa man ārkārtīgi patika, izskatījās, ka visiem ir jautri…un bija interesanti paskatīties, kā citi dejo. Skaisti!!!

No šī pasākuma gan visai ātri aizdevos mājās, jo sapratu, ka man īsti tur nav, ko darīt, ja neskaita skatīšanos kā dejo citi (kas patiesībā bija gluži interesanti un iedvesmojoši!)…bet gan jau kaut kad nākotnē, vairāk pamācoties – un varbūt ja man atradīsies deju partneris 😀 -, arī varētu tādos pasākumos piedalīties. (:

Sveiciens visiem un lai jauka diena!! (:

…1. septembri! :)

Čau labrīt 1. septembrī!! (:

Es patiešām priecājos par šo dienu. Vakar brīnumainā kārtā aizgāju gulēt pusvienos, tāpēc šodien nebija problēmu piecelties jau pirms septiņiem. 😀

Bet par to nav stāsts. Patīkami atgriezties skolā, kursabiedreņu un skolotāju kompānijā! Bija prieks satikt sen neredzētus draugus un paziņas. (:

Un šogad nodaļas vadītājas uzruna patiesībā bija gluži iedvesmojoša…katrā ziņā salīdzinot ar pagājušo gadu viņa izskatījās daudz, daudz enerģiskāka, un tā enerģija ir zināmā mērā lipīga…nedomāju gan, ka man tās trūktu, bet ir jauki, ja ikdienā apkārt ir enerģiski cilvēki. Vismaz pēc manām domām. Tad kaut kā ir vieglāk savākties un strādāt!

Pēc skolotājas uzrunas (jocīgi apzināties, ka tāda tā mums ir pēdējo reizi dzīvē! Nākošgad jau būs kaut kas cits…!) ar divām kursabiedrenēm aizgājām uz Čili Picu nedaudz nosvinēt – tāda kā tradīcija jau izveidojusies! 😀 – un es sajutos vēl priecīgāka, kad, ieejot kafejnīcā, izdzirdēju/pamanīju, ka kafejnīcas TV skan dziesma “Get on your boots”! 😀 (skat. pievienoto video!) Nekas svarīgs, vienkārši iepriecinoša detaļa ikdienā. (:

Pēcāk aizdevāmies līdz “Kūkotavai” Tērbatas ielā…TIK garšīgi! Es paņēmu šokolādes kūku ar maskarpones krēmu – gāzējs, bet iesaku šokolādes mīļiem – ir to vērts!!!

Un Handmade lietu veikaliņš, izrādās, nav pametis Olimpiju, bet ir pārvācies uz otru veikala galu…man tas bija kā patīkams pārsteigums – lai arī nekad neesmu tur kaut ko iegādājusies, tomēr tā ir laba vieta, kur smelties iedvesmu rotaslietu veidošanai vai tamlīdzīgām padarīšanām. (:

Heh, es te izreklamēju visādas kafejnīcas un veikalus… Pie viena varu pareklamēt: “Valda Ošiņa Rakstāmlietu” veikalā 1. septembrī visām precēm 10% atlaide! Vismaz atceros, ka tur bija tādas zīmītes visās malās izkarinātas. 😀 (Jēgas gan no šīs reklāmas īsti nav, jo veikals pēc pāris stundām veras ciet un, cik zinu, rīt būs jau 2. septembris…)

Bet tiešām iesaku tur arī aiziet – tiem, kam nepieciešams iegādāties klades, kurās veidot konspektus vai dienasgrāmatas, vai kuriem nepieciešams iegādāties plānotāju, kādu jaunu pildspalvu, zīmuli, flomasterus, otiņas vai vēl kāda cita veida kancelejas preces. Labs veikaliņš. (:

Atcerējos, kā pagājušajā rudenī ar vienu no manām draudzenēm, Viviannu (Viņas blogs: halucogen.blogspot.com ), “VO Rakstāmlietās” par godu Helovīniem apgleznojām cilvēkiem sejas…tas bija tik jautrs pasākums! Reizē darbiņš, reizē izklaide. (Fotogrāfijas: http://on.fb.me/qHUHNv )

(Pēdējā bildē esam redzamas mēs – abas “grima mākslinieces” un Viviannas draugs/mans vecais klases biedrs, kura seju Vivianna vēl pēc pasākuma beigām apgleznoja).

Mēs ar Viviannu pagājušā gada pavasarī piedalījāmies vēl vienā līdzīgā pasākumā tajā pat veikaliņā – apgleznojām cilvēkiem rokas ar hennas tetovējumu flomasteriem. (Fotogrāfijas: http://on.fb.me/r0xJgC )

Todien es secināju, ka man patīk darbs ar cilvēkiem (pat tad, ja ikdienā saprašanās ar dažām personām rada stipri lielas grūtības…). Lai arī tetovējumu veidošanu ar flomasteriem iepriekš izmēģinājusi biju tikai pāris reižu (uz savām un draudzeņu rokām), tomēr piekritu piedalīties, jo gribējās pamēģināt, kā būtu apzīmēt rokas svešiem cilvēkiem. Uz tetovējumu veidošanu bija iepriekš jāpiesakās, strādājām pēc grafika – ja pareizi atceros…1 cilvēks 20 vai 40 minūtēs? Vai kā tamlīdzīgi… Un pasākuma idejas autore un organizatore Jūlija Semjonova bija sarūpējusi mums ar Viviannu mapi ar hennas tetovējumu bildītēm, no kā pašpikot rakstiņus.

Kad ieradās pirmā kliente, viņa, pirms es ķēros pie darba, pajautāja: “Cik ilgi Jūs jau ar šo darbu nodarbojaties?”, uz ko es neapdomīgi un godīgi atbildēju: “Nuu, šī būs pirmā reize…”.

Lieki piebilst, ka sievietes seja momentā pārvērtās – viņa izskatījās pārsteigta un nez vai tajā labākajā nozīmē…bet šķiet, ka, par spīti manām nedaudz drebošajām rokām (kā nekā pirmais tetovējums svešam cilvēkam!), kliente beigās izskatījās gluži apmierināta (vismaz apmierinātāka nekā es biju gaidījusi :D) un man pašai arī šķita, ka sanāca okei. (:

Bildītēs – daži no tajā dienā tapušajiem tetovējumiem.

Gribētos vēl kādā tāda veida pasākumā kādreiz piedalīties, ja rastos tāda iespēja. (:

Patiesībā, ja es labi gribētu, būtu iespējams nopelnīt arī ar tāda veida darbiem – protams, pie nosacījuma, ka es iemācītos sejas (vai rokas…vai vēl ko citu) apgleznot profesionāli un kvalitatīvi.

Atceroties šos – lai arī ne pārāk nopietnos, bet tomēr – darbiņus, atkal sāku domāt par tēmu “Ko lai iesāk pēc RDMV beigšanas?!”

Šī tēma ir nedaudz mokoša, jo – vai es vēlos stāties Mākslas akadēmijā, kas būtu diezgan loģisks turpinājums manai tagadējai skolai…? Tekstils man nu ļoooti patīk, bet tajā skolā, cik gadījies dzirdēt/redzēt, tekstilnodaļas darbi vērsti tieši mākslas, nevis dizaina virzienā…un vai es vēlos būt brīvmākslinieks? Vai man būtu gana daudz sakāmā kā māksliniekam un gana lielas spējas savu sakāmo paust skatītājam? Nezinu. Laiks rādīs.

Protams, protams. Arī izmācoties par mākslinieku vienmēr var strādāt ko citu.

Vēl interesanta šķiet darbošanās grafiskā dizaina nozarē…nedaudz esmu pavērojusi, kā strādā mana mamma (piemēram, šobrīd veido dizainu/maketu žurnālam “PieGALDA!”), tas darbs ar burtiņiem/fontiem, uzrakstiem, krāsām, visādām smukām iespējām grafiskajās datorprogrammās…šķiet diezgan vilinoši, jo īpaši ņemot vērā to, ka datorgrafika man šķitusi interesanta jau kopš diezgan agras bērnības. 😀

Un, kā šodien atcerējos, patīk darbs ar cilvēkiem – vismaz nelielās devās noteikti. Un, ja es izlemtu mēģināt kļūt par grafisko dizaineru, tad arī saskarsme ar cilvēkiem neizpaliktu. Vienīgi…tam būtu nepieciešamas krievu valodas zināšanas, kuru man, diemžēl, NAV. Būs jāiet kursos! (:

Lai nu kā…vēl ir nedaudz laika, lai izlemtu, ko studēt pēc vidusskolas beigšanas. Šogad jākoncentrējas uz diplomdarba izstrādi un mācībām…tas jau paņems daudz laika, spēka un radošās enerģijas. Un pie viena – jātur acis un ausis vaļā, noteikti gadīsies dzirdēt kaut ko interesantu un izpalīdzīgu lēmuma par tālāku studēšanu pieņemšanai!

Sveiciens 1. septembrī! (: Lai Tev jauka šī diena!

m.o

…par šodienas ģitārstundu.

Čaaau šai skaistajā vasaras dienā! (:

Tā kā vasara iet uz beigām un visi lēnām sāk atgriezties no lauku mājām vai ceļojumiem, kur pavadīts brīvlaiks, tad arī mums atsākās ģitārspēles nodarbības. Man par to ir liels prieks, jo, ja nodarbības notiek regulāri, tad man ir vieglāk piespiesties regulāri trenēties…kas būtu patiešām noderīgi, ja es gribu kaut ko šajā lauciņā sasniegt.

Šodien no rīta puses notika ģitārstunda, bija jau labi, ja neskaita faktu, ka es, vasaras slinkuma iespaidā ļooo-ooooti maz trenējusies, nespēlēju ne tuvu tik labi, cik gribētos un vajadzētu.

To, protams, var labot…regulāri (un, vislabāk, daudz) spēlējot ģitāru.

Un tomēr, lai arī man šī nodarbe patīk (un sajūsmina ģitāras skaņas…hehe, protams, kvalitatīvā izpildījumā!), es bieži pamanos kaut kur pazaudēt motivāciju. Varbūt motivācija pat ir, bet tad manī pamostas prokrastinators, kurš, draņķis tāds, gatavs ķerties klāt manis atturēšanai pat no nodarbēm, kas man patīk…! Ar to laikam vajadzētu pacīnīties visvairāk.

Varbūt mana problēma ir tajā, ka es īsti nesaprotu, kāda žanra mūzika mani piesaista visvairāk.

Man patīk klasiskās mūzikas gabali un etīdes, ko mums uzdod mācīties skolotājs… 2 Carcassi etīdes – vienu zinu no galvas, otrai vēl puse lappuses jāizlasa -, viens Baha menuets (vienkāršs gabals, pie tam…spēlējams duetā, tāpēc ir vēl vienkāršāks!), Burrē, kā autora vārdu neatceros… Kādreiz, kad skolotājs paspēlē priekšā vēl kaut ko no klasiskās mūzikas, ko viņš māk, tas izklausās labi un, manuprāt, iespaidīgi…tad arī to gribas pamēģināt, bet, teiksim, Vivaldi “Vasaras” 3. daļa uz ģitāras, objektīvi spriežot, varētu būt krietni liels izaicinājums man kā ģitāristam ar visai nelielu pieredzi.

Bet, protams, lēnām kāpinot uzdevumu sarežģītību, iespējams arī augt spēlētprasmes līmenī. Tad ko, varbūt pamēģināt kaut ko no tā paša Vivaldi vai ko citu no klasikas? Ja izdotos internetā atrast notis vai tab’us ģitārai…varbūt, ka vajag pamēģināt. Elektrisko ģitāru es diez vai kaut kad tuvākajā laikā iegādāšos un, tā kā pagaidām arī negrasos nekur uzstāties – vai arī mācīties, teiksim, Metallicas vai kādas citas grupas dziesmas, kurās būtu nepieciešami dažādie efektiņi, ko būtu iespējams panākt tikai ar elektriskās gičas un skaņas pastiprinātāja palīdzību -, nezinu, kāda no tā varētu būt jēga… 😀 Tāpēc pagaidām pieturēšos pie mūzikas, ko iespējams klausāmi nospēlēt uz akustiskās gičas.

Vēl no stundās izmēģinātā repertuāra man patīk, kā izklausās blūza improvizācijas…bet, lai kā man vairāki cilvēki neborētu, ka improvizēšanai vajag zināt tikai gammas un pentatonikas pozīcijas un ļauties savām izjūtām…man kaut kāda iemesla dēļ tā improvizēšana sanāk tāda kā…nedroša, drebelīga un daudz skaņu kombināciju atkārtojas. Redz’, laikam man ir pārliecība par to, ka būtu labi samācīties vēl šādus tādus improvizāciju gājienus (licks), kas varētu palīdzēt to padarīšanu labāk saprast…but then again, kad es ieminos par to, ka man, lai drošāk justos improvizācijas lauciņā, derētu vispirms samācīties improvizāciju gājienus vai ko tādu, brālis man skaidro, ka Džimijs Hendrikss neesot pat zinājis notis un tāpat viņam viss smuki skanējis…bet man šķiet, ka tur varētu būt runa par ģeniālu ģitāristu, par kādu es sevi nudien neuzskatu…vismaz pagaidām. 😀

Haaah, rakstot fonā ieslēdzu Vivaldi “Gadalaikus”…tik sen nebiju tos klausījusies…ļoooooooti patīk! Atceros, ka bērnībā “Gadalaiku” ierakstu klausījos neskaitāmas reizes un man tas nekad neapnika. Nez, kā būtu ar apnikšanu tagad, bet patikšana uz šo mūziku man, šķiet, nav mazinājusies ne par kripatiņu… (: (zemāk video – Vivaldi “Ziemas” 2. daļa…šodien kaut kādas iedvesmas varā mēģināju pēc dzirdes to melodiju nospēlēt, bet tālāk par dažām pirmajām taktīm, šķiet, netiku. Nu nekas, nav jau nekur jāsteidzas…!)

Būtībā jau uz ģitāras var nospēlēt jebko. Un būtu labi samācīties akordus/pavadījumus dziesmām latviešu valodā – ja kādā pasākumā ar draugiem sagribas uzdziedāt, tad vislabāk, ja ir pavadījums…! Dziesmas angļu vai citās valodās arī būtu labi. Tomēr pagaidām dziesmas (gan LV, gan ENG) ir izpalikušas no mana repertuāra.

Kaut kad iemācījos U2 dziesmas “In a little while” intro, jo patika, kā tas izklausījās un tam, šķiet, nebija nepieciešami nekādi dižie efekti…tomēr tālāk par intro pagaidām neesmu tikusi, tomēr labprāt iemācītos visu. Lai gan U2 ir zināmākas un, ticu, labākas dziesmas, tomēr šī kā izpētes un mācību objekts mani uzrunāja pirmā. (:

Ak, pareizi. Vēl man patīk spāņu ģitārmūzika/flamenko. Un Jesse Cook izpildītā mūzika. No viņa skaņdarbiem es vienu pat sāku no tab’iem mācīties…Mario Takes A Walk. Nu ļooti patīk…!

Kad tā uzskaita, tad sanāk, ka man patīk daudz kas, atliek tikai izvēlēties kaut ko no tā…vai arī mēģināt pa druskai no visa. Kas man kā iesācējam (uzskatu, ka vēl esmu iesācējs, jā…!) varētu būt noderīgi, jo tad lēnām varētu sākt saprast, kas tieši piesaista visvairāk.

Bet gan jau pamazām. Vispirms – katru dienu jāpieradinās spēlēt gammas un visi vingrinājumi, ko uzdod skolotājs…tad jau pēc tam var mācīties kaut ko uz savu galvu. (:

Jauku Tev dienu!! (:

m.o

P.S. Man bieži gadās tā, ka es spēlēju pārāk klusi, bet, kad jūtos par kaut ko aizkaitināta vai nikna, tad pēkšņi spēja (vai netikums?) spēlēt klusi kaut kur pazūd kā nebijusi. Interesanti, vēl kādam taču tā ir, vai ne? (:

…

Okei, tātad es nolēmu iemūžināt kādas no savām pārdomām.

Bet stiprāka par vēlmi tās iemūžināt šobrīd ir vēlme saprast, KĀ izmainīt pašai savu domāšanas veidu, lai tas kļūtu pozitīvāks!

Jā, es esmu optimiste (pašai vismaz tā šķiet! :D), cenšos domāt pozitīvi, bet brīžiem gadās, ka, ielienot dziļāk pašai  savā prātā, atziņās un idejās…kļūst kaut kā drusku skumīgi ap sirdi.

Lai arī apzinos, ka es nebūt neesmu vienīgā šādas izjūtas piedzīvojusī persona (atsaukšos uz, šķiet, daudziem labi zināmo Aleksandra Čaka citātu: “Bet es domāju, un, jo vairāk es domāju, jo man paliek skumjāk.”)… Man ir diezgan dalītas jūtas un domas par šo tematu. No vienas puses – protams, tas ir tikai loģiski, ka cilvēks piedzīvo dažādas situācijas, dažādas emocijas, to skaitā arī skumjas, dusmas, bailes…un tas ir normāli un vajadzīgi. Bet man šķiet, ka būtu varen’ labi, ja es būtu spējīga tādā pat veidā, kā aizdomājos līdz skumjām domām, atkal “atdomāties” atpakaļ līdz pozitīvākām…nē, atpakaļ nē, jo tad tas būtu regress. Drīzāk aizdomāties vēl tālāk un nonākt pie kāda patīkama un noderīga (varbūt pat iepriecinoša!) secinājuma.

Vai tad, lai to būtu iespējams izdarīt, vajag būt izcili skolotam un gudram cilvēkam?!

Protams, ir variants – nedomāt. Bet šāda ideja man absolūti nešķiet vilinoša.

Šajā brīvlaikā tiktāl esmu ļoti labi atpūtusies, darījusi visu, ko sirds kāro – tikusies ar draugiem, gājusi uz kino, mācījusies gatavot, lasījusi,  klausījusies mūziku, vienkārši gulējusi un skatījusies griestos, ja neko citu negribējās…pareizi, ja skola dod man brīvlaiku, es to izmantoju kā vēlos. (atceros gan arī teicienu “Jo vairāk brīva laika mums ir, jo nejēdzīgāk mēs to izmantojam”…diemžēl autora vārdu nezinu!) Un tādos brīžos, kad sanāk gulēt un blenzt griestos, sanāk aizdomāties par dažādām lietām. Bet tad pieķeru sevi pie domas, ka tas, kas tādos brīžos darās manā prātā, vairumā gadījumu ir vienkārši apziņas plūsma, kurai īsti nav ne sākuma, ne mērķa, ne arī īsti iznākuma. (pieļauju, ka arī tāda apziņas plūsma savu reizi ir vajadzīga, bet gribas taču arī kaut ko ja ne citiem, tad vismaz sev noderīgu izdomāt!) Reizēm izdodas nonākt pie kāda secinājuma, bet tie mēdz ātri aizmirsties. (risinājums – pierakstīt kaut kur?!)

Un šodien man radās sajūta, ka brīvlaikā mans prāts zināmā mērā degradējas. Varbūt ne degradējas, bet drīzāk atslābst. Tam nav regulāri jāsaspringst uz dažādām iegaumējamām vai radoši izdomājamām lietām.

Man ļoti interesanti šķiet pārdomāt dažādu cilvēku, ar ko ikdienā nākas saskarties, savstarpējās attiecības (manas attiecības ar viņiem arī tai skaitā, protams), viņu rīcības motīvus, ja atgadījies kas interesants, neparasts vai pārsteidzošs… Kāpēc cilvēki ir tādi, kā viņi ir. Kas veido cilvēku? Gēni? Audzināšana? Apkārtējā vide?

Lai nu kā, šo mani interesējošo tematu laikam vienā vārdā varētu dēvēt par psiholoģiju.

…un iemesls, kāpēc man šķiet, ka mans prāts brīvlaikā atslābst, varētu būt tas, ka vairāk domāju nevis par lietām, kas saistītas ar dažādu kultūru vēsturi, ar steļļu uzbūvi un kā, to pārzinot, iespējams radīt vairāk vai mazāk izdevušos audumus, un tā tālāk, bet gan par man pazīstamu cilvēku savstarpējām attiecībām…kuru salīdzinājumā ar kultūrvēstures faktiem, tekstilmākslas tehnikām un latviešu valodas gramatikas likumiem, ir ĻOTI maz. 😀

Un arī tādas domas ir labas, es tā uzskatu. Varbūt vienīgi es varētu mēģināt pievērst savu prātu arī kādām sarežģītākām nodarbēm arī vasarā…tas būtu noderīgi.

Labs ir, šķiet, ka esmu nonākusi pie kāda – lai arī visai maza, bet tomēr! – secinājuma…lai arī aizmaldījos prom no sākotnējā temata…ja tāds vispār bija. Pietiks drukāt. Pagaidām!

Jauku vakaru!!! 🙂

m.o

…dziesmiņu “New Soul”.

Čau vēlreiz šovakar! 🙂

Vēl mazu, mazu ierakstiņu…

Draugiem.lv kādas paziņas profilā pamanīju vārdus “I’m a young soul in this very strange world” un atcerējos, kuras dziesmas vārdos šo frāzi biju dzirdējusi. Dziedātājas Yael Naim dziesmiņa “New Soul”, ļoti jauka, manuprāt! (: Kādu laiku atpakaļ dikti patika, bet tad kādu laiku biju piemirsusi par tās eksistenci. Nu atkal atcerējos! 😀

http://www.youtube.com/watch?v=XgEfYGzojcA&feature=channel

Ar labu nakti visiem! (:

m.o

…ģitārmūziku un koncertu, kurā vakar pabiju.

Čau visiem! 🙂

Es tik tiešām priecājos par ģitārmūziku! Man ģitāras skaņas patika jau iepriekš, bet iepatikās vēl vairāk, kad sāku mācīties spēlēt šo instrumentu.

Lai arī pagaidām vēl esmu piedalījusies tikai divās nodarbībās, man ir tāda sajūta, ka mani tas aizraus arī turpmāk. Es esmu tiešām ļoti priecīga par šo iespēju mācīties, jo līdz šim visu manu laiku vairāk vai mazāk aizņēma skola un atpūta/izklaides. Pamatskolā vēl mācījos flamenko dejas, bet, līdz ar iestāšanos RDMV, palika švaki ar laikiem, lai izbraukātu pusi Rīgas un visu paspētu. Bet tagad, izmantojot negaidītu iespēju, šķiet, esmu atradusi vēl kaut ko, ko varētu mācīties ārpus skolas un kas man patīk. 🙂

 

 

Šobrīd man fonā skan brīnišķīgs spāņu ģitārmūzikas gabals. Šis te:

Lūk, linki, kur atradīsiet vēl dažus no manis iemīļotākajiem ģitārmūzikas skaņdarbiem:

Lai tā iemācītos spēlēt…uhh, ilgi jātrenējas!!! Lai neteiktu vairāk. Bet tik skaisti skan… (:

(P.S. Pirmajos trīs video dzirdamā mūzika ir no filmas “Vikija Kristīna Barselona” (rež. Vudijs Allens). Laba filma, interesants stāsts ar negaidītu nobeigumu, izstrādāti tēli un skaista mūzika. Iesaku noskatīties visiem, kam patīk/interesē spāņu kultūra vai mūzika!!! ^^)

Vēl kas, par ko vēlējos šeit nedaudz uzrakstīt, bija sitaminstrumentu mūzikas koncerts, kurā uzstājās mūziķi Guntars Freibergs (sitamie instrumenti) un Elīna Gaile (klavieres) un kas norisinājās Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros. ( http://www.kamermuzika.lv/programme.php?id=5 )

Vakar, sestdienas vakarā (pēc Miķeļdienas gadatirgū ar draugiem pavadītas dienas), mēs ar brāli to apmeklējām galvenokārt tāda iemesla dēļ, ka man mūzikas vēstures stundā kā mājas darbu uzdeva uzrakstīt recenziju par klasiskās mūzikas koncertu. Neesmu pārliecināta, vai šis nu būs tas īstais koncerts, ko skolotāja būtu domājusi, bet tik un tā uzrakstīšu par to (un recenziju, iespējams, varētu šeit nopublicēt…).

Koncerts kopumā bija ļoti iespaidīgs un interesants, es, izgājusi no koncertzāles, jutos spēcīgi pozitīvi uzlādējusies.

Turpinājumā: video, kuros noklausāmi divi no vakar Spīķeru koncertzālē izskanējušajiem skaņdarbiem (diemžēl gan citu mūziķu izpildījumā…).

Lai nu kā, rudens ir skaists, jo īpaši ja ārā spīd saule (vai, ja runa ir par vakaru/nakti, tad – zvaigznes!! 🙂 ) un es beidzot pievērsīšos literatūras analizēšanai… 😀

Lai jums visiem jauka svētdienas pievakare! 🙂

m.o

…to, ka skolā iegūtās zināšanas izdevās pielietot pašas ideju realizēšanai! ^^

Čau-čau pirmdienas vakarā! ^^

Šī diena bija ļoti jauka, ja neskaita, ka nedaudz miegaina…bet pirmdienas tādas mēdz būt, ko tur lai dara. 😀

Lai nu kā, es šovakar vēlos jums parādīt savu nu jau aizgājušajā vasarā taisīto filca spilvenu!

Pirmajā vēsajā augusta rītā pamodos un man acu priekšā uzpeldēja kadrs ar oranžu filcu – ļoti gribējās tāpat kā skolā uzmeistarot spilventiņu! Nonākusi “Klippan Saule” veikalā (ja kādam vajag vilnas dziju, vilnas vēlumus (filcu) vai, teiksim, jau gatavu pledu – rekomendēju šo veikaliņu! ^^), sākumā apjuku no lielās krāsu izvēles. Nopirku divus filčus – vienu brāļa izvēlētu, pelēku, un otru – oranžu, tādu, kā no rīta biju iedomājusies. Patiesībā, oranžo pirku ar domu, ka no tā veidošu dzimšanas dienas dāvanu vienam no saviem draugiem.

Nu ja…tad tapa spilvens ar uz vienas no pusēm uzfilcētu pasaules karti! 🙂 (Pelēkais vēl gaida savu kārtu…)

Man tiešām liels prieks par to, ka amata mācības stundās iegūtās iemaņas varēju pielietot šādā veidā. Un es ceru, ka tas spilvens būs izturīgs un – galu galā, ka patiks tam, kam es to uzdāvināju! 😀

Jauku visiem vakaru! ^^

m.o

Mans pirmais ieraksts.

Čau-čau visiem!! 🙂

Tātad, arī es esmu nolēmusi iemēģināt roku interneta dienasgrāmatas jeb bloga rakstīšanā. Pagaidām vēl esmu pilnīga iesācēja un īsti neesmu izdomājusi vienu konkrētu tēmu, par ko gribētos rakstīt… Lai gan, man tikko radās ideja. Es katru dienu, kad man būs kāds brīvs brītiņš laika, uzrakstīšu mazu ierakstiņu par kaut ko, kas mani iedvesmojis, iepriecinājis, licis smaidīt un smieties. Vai reizēm vienkārši par kaut ko, kas man šķitis interesants. 🙂

Tiem, kas šo izlasīja – pateicos par uzmanību!

Jauku svētdienas pievakari! 🙂

m.o