Džesiju Kuku!!!!!

Sveiciens vēlā trešdienas vakarā!!

Domājams, jau no virsraksta noprotams, par ko būs raksts.

Jau labu laiku esmu iemīlējusies flamenko stila ģitārmūzikā. Pirms aptuveni gada es spriedu (gan domās, gan runājot, gan rakstiski), ka nu ļooti gribētos dzirdēt Džesija Kuka (Jesse Cook, pagaidām mans favorīt-ģitārists) uzstāšanos ‘dzīvajā’.

Biju pat atradusi lapu, kur iespējams aizsūtīt dažādiem māksliniekiem lūgumus braukt uzstāties kādā konkrētā vietā, aizsūtīju, lai brauc uz Rīgu.

Un manas cerības piepildījās!!!

Šovakar Kongresu namā uzstājās Džesijs Kuks ar savu grupu – Chris Church (vijole, balss, taustiņinstrumenti un kāds mistisks armēņu instruments, kas no skata atgādināja blokflautu), Rosendo “Chendy” Leon (bungas, perkusija), Nicholas Hernandez (ģitārists, jāsaka, ka ne mazāk virtuozs kā pats Kuks!) un Dennis Mohammed (basģitāra un uz brīdi bungas). Visi spēlēja superīgi!!! Šovakar viņiem uz skatuves dažās dziesmās piebiedrojās Amber (Aija Vītoliņa), kuras sniegums arī bijia ļoti labs.

Es patiesi un no visas sirds apbrīnoju viņu sniegumu gan tehniskā ziņā, gan no emociju viedokļa. Tā enerģija, kas plūda no mūziķiem pie skatītājiem!!! Tā mūzika, melodijas, ritmi! Jau ievada gabali bija skaisti, jau pie tiem publika aplaudēja, kur nu vēl pie labāk zināmiem skaņdarbiem, kas sekoja koncertam tuvojoties beigām…

Izcila un asprātīga bija mākslinieku savstarpējā saspēle. Brīžiem uz skatuves palika, teiksim, divi vai trīs no mūziķiem un saspēlējās muzikālos ‘dialogos’, uzjautrinādami publiku.

Koncertam tuvojoties izskaņai, Džesijs publiku uzrunāja ar jautājumu: “Nu, ko jūs labāk gribat – lai mēs turpinam spēlēt skumjos gabalus no jaunā ieraksta vai labāk tādu kārtīgu rumbas ballīti?” Uz ko publika, protams, vienbalsīgi sauca, ka vēlas ballīti. 🙂 Beigās visi (dažus varbūt izņemot) stāvēja kājās un aplaudēja, dejoja, tie, kas zināja vārdus pēdējām dziesmām, arī dziedāja līdzi.

Esmu laimīga, ka man bija iespēja to pieredzēt, tur būt un piedalīties (ar aplaudēšanu un nedaudz dejošanu). Visu koncerta laiku smaidīju. Vēl tagad smaidu. Tas bija, nepārspīlējot, vislabākais koncerts, kurā tiktāl esmu bijusi. Ļoti, ļoti ceru, ka viņi vēl kādu reizi atbrauks uz Latviju (šī bija jau otrā reize! Pirmoreiz viņi uzstājās Stradiņa universitātē).

Novēlu visiem piedzīvot kaut ko vismaz tikpat pozitīvi uzlādējošu kā to, ko es piedzīvoju šovakar!

Sirsnīgi sveicieni!

…dejām, dejām, dejām!!!

Čau visiem! 🙂

Pasen neko neesmu blogā rakstījusi, bet šorīt pamodos un, izpurinājusies no bezapziņas stāvokļa, pamanīju prātā rodamies ideju ierakstam.

Nu jau pāris nedēļas kā diplomdarbs pabeigts un tā aizstāvēšana arī aiz muguras, RDMV sakarā atlicis vienīgi sagaidīt izlaidumu. Brīvā laika līdz ar to arī ir krietni vairāk. Ja septembrī sāku iet uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām (par ko jau arī šeit jūsmīgi rakstīju…) “Ritmo de Salsa” deju skolā, tad no janvāra sāku mācīties arī NYon2 jeb Ņujorkas stila salsu un nedaudz vēlāk – arī tādu jocīgu deju, kas saucas kizomba. Vārdu sakot – metos deju pasaulē iekšā “ar visām četrām”.

Video: mani skolotāji dejo kizombu.

Jāsaka, ka šīs dejas man ir bijis liels atklājums – tās apgūstot, var kārtīgi izkustināt visu ķermeni, dzīvespriecīgā mūzika uzlabo noskaņojumu (varbūt vienīgi ne tad, ja ritms ir tik samudžināts, ka nevaru saprast, kā pie tā dejot :D). Palēnām, mācoties dažādus styling’us (latviski tos varētu saukt par izskaistinājumiem?), dejojot sāku justies sievišķīgāka. Nu jau arī salsas ballītēs sāku justies ērtāk un katram, kurš uzlūdz padejot, bailīgi nepīkstu, ka esmu iesācēja. Skaidrs, ka profiņš vēl neesmu, bet galīgais iesācējs arī vairs ne. (:

Šorīt pamostoties iedomājos par dejām un pēkšņi atcerējos savu “pirmo mīlestību”, flamenko.

Video: flamenko deja “Bulerias”. Viena no apbrīnojamākajām, ko esmu redzējusi. Pat ja ne visu, lūdzu, noskaties 2:48 līdz …!

To, tiesa, ar visai ilgiem pārtraukumiem, tomēr mācījos krietnu laika sprīdi, biju pat iegādājusies apnaglotās kurpītes un garos svārkus ar volānu gar malu. Tiešām patika šī deja. Joprojām jau patīk, reizēm paskatos YouTubē video ar flamenko dejotājiem, tā vien gribas atkal paklabināt dažādos ritmus un paplivināties ar garajiem svārkiem. (: Tomēr ir viena lieta, kas mani pārsteidz. Atceros sevi mācamies flamenko un, par spīti labajai sajūtai pēc nodarbībām, regulāri jutos viegli aizkaitināma un tāda kā stipri…nervozāka.

Toties pēc salsas dejām jūtos viegli, priecīgi un krietni mierīgāk nekā pēc flamenko dejošanas.

Kā to varētu izskaidrot? Viena ideja ir – flamenko nopietnais raksturs. Vai tiešām tas būtu pie vainas?

Otra ideja, kas man ienāca prātā, ir – lai arī ritma klapēšana ar kājām man patīk, tomēr…atceros, ka kaut kur esmu dzirdējusi, ka caur šo klapēšanos flamenko tiek izteiktas cilvēka dusmas. Reizēm nodarbībās tieši ar tādu sajūtu un domu esmu arī klaudzinājusies un pāris reižu to pat ārpus deju stundām izmantojusi kā veidu aizkaitinājuma izlaišanai no sevis.

Varbūt šeit strādā princips “jo vairāk dusmu tu izgāz, jo vairāk rodas vietā”??? (kaut kur esmu lasījusi teoriju, ka tieši tā arī esot…šķiet, ka tā strādā…)

Tas patiesībā izklausās ticami, vismaz priekš manis.

Salsas dejas vispār ir kā cita pasaule, to mūzika ir tik jautra un saulaina, kā arī (vēl viena atšķirība no flamenko) salsu pārsvarā dejo pāros, kas nozīmē saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir interesanti, katrs cilvēks dejo citādāk. Domāju, ka nebūšu nošāvusi greizi, ja teikšu, ka, dejojot pārī, cilvēki arī kaut kādā veidā apmainās ar enerģiju. Ja ne apmainās, tad  katrs kaut ko izstaro no sevis, pilnīgi noteikti. 😀

Flamenko deju mūzika jau arī var būt jautra, man tieši tagad fonā skan viens tāds gabals, tomēr flamenko izteiktās emocijas pārsvarā ir nopietnas, reizēm pat traģiskas.

Lai nu kā, es novērtēju to, ka esmu mācījusies flamenko – tas bija mans pirmais solis deju pasaulē. Jūtos patiesi laimīga, ka esmu atklājusi salsas dejas. Pie flamenko domāju, ka kādreiz vēl atgriezīšos. Un salsu…gribētos vēl ilgi, ilgi apgūt, izkopt savu stilu, papildināt savas zināšanas un prasmes tajās un, galu galā, dejot. Ziniet, dejot patiesi labi, tā, lai gan kustības un soļi ir skaisti un tehniski precīzi izpildīti, gan arī – lai dejā būtu nolasāma kāda sajūta, kāda noskaņa, ko uztvertu skatītājs. Ceru, ka ar laiku tas izdosies… 🙂

Sveiciens visiem šai skaistajā jūnija nogales dienā! 🙂

m.o

…ģitārmūziku un koncertu, kurā vakar pabiju.

Čau visiem! 🙂

Es tik tiešām priecājos par ģitārmūziku! Man ģitāras skaņas patika jau iepriekš, bet iepatikās vēl vairāk, kad sāku mācīties spēlēt šo instrumentu.

Lai arī pagaidām vēl esmu piedalījusies tikai divās nodarbībās, man ir tāda sajūta, ka mani tas aizraus arī turpmāk. Es esmu tiešām ļoti priecīga par šo iespēju mācīties, jo līdz šim visu manu laiku vairāk vai mazāk aizņēma skola un atpūta/izklaides. Pamatskolā vēl mācījos flamenko dejas, bet, līdz ar iestāšanos RDMV, palika švaki ar laikiem, lai izbraukātu pusi Rīgas un visu paspētu. Bet tagad, izmantojot negaidītu iespēju, šķiet, esmu atradusi vēl kaut ko, ko varētu mācīties ārpus skolas un kas man patīk. 🙂

 

 

Šobrīd man fonā skan brīnišķīgs spāņu ģitārmūzikas gabals. Šis te:

Lūk, linki, kur atradīsiet vēl dažus no manis iemīļotākajiem ģitārmūzikas skaņdarbiem:

Lai tā iemācītos spēlēt…uhh, ilgi jātrenējas!!! Lai neteiktu vairāk. Bet tik skaisti skan… (:

(P.S. Pirmajos trīs video dzirdamā mūzika ir no filmas “Vikija Kristīna Barselona” (rež. Vudijs Allens). Laba filma, interesants stāsts ar negaidītu nobeigumu, izstrādāti tēli un skaista mūzika. Iesaku noskatīties visiem, kam patīk/interesē spāņu kultūra vai mūzika!!! ^^)

Vēl kas, par ko vēlējos šeit nedaudz uzrakstīt, bija sitaminstrumentu mūzikas koncerts, kurā uzstājās mūziķi Guntars Freibergs (sitamie instrumenti) un Elīna Gaile (klavieres) un kas norisinājās Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros. ( http://www.kamermuzika.lv/programme.php?id=5 )

Vakar, sestdienas vakarā (pēc Miķeļdienas gadatirgū ar draugiem pavadītas dienas), mēs ar brāli to apmeklējām galvenokārt tāda iemesla dēļ, ka man mūzikas vēstures stundā kā mājas darbu uzdeva uzrakstīt recenziju par klasiskās mūzikas koncertu. Neesmu pārliecināta, vai šis nu būs tas īstais koncerts, ko skolotāja būtu domājusi, bet tik un tā uzrakstīšu par to (un recenziju, iespējams, varētu šeit nopublicēt…).

Koncerts kopumā bija ļoti iespaidīgs un interesants, es, izgājusi no koncertzāles, jutos spēcīgi pozitīvi uzlādējusies.

Turpinājumā: video, kuros noklausāmi divi no vakar Spīķeru koncertzālē izskanējušajiem skaņdarbiem (diemžēl gan citu mūziķu izpildījumā…).

Lai nu kā, rudens ir skaists, jo īpaši ja ārā spīd saule (vai, ja runa ir par vakaru/nakti, tad – zvaigznes!! 🙂 ) un es beidzot pievērsīšos literatūras analizēšanai… 😀

Lai jums visiem jauka svētdienas pievakare! 🙂

m.o