Domājams, jau no virsraksta noprotams, par ko būs raksts.
Jau labu laiku esmu iemīlējusies flamenko stila ģitārmūzikā. Pirms aptuveni gada es spriedu (gan domās, gan runājot, gan rakstiski), ka nu ļooti gribētos dzirdēt Džesija Kuka (Jesse Cook, pagaidām mans favorīt-ģitārists) uzstāšanos ‘dzīvajā’.
Biju pat atradusi lapu, kur iespējams aizsūtīt dažādiem māksliniekiem lūgumus braukt uzstāties kādā konkrētā vietā, aizsūtīju, lai brauc uz Rīgu.
Un manas cerības piepildījās!!!
Šovakar Kongresu namā uzstājās Džesijs Kuks ar savu grupu – Chris Church (vijole, balss, taustiņinstrumenti un kāds mistisks armēņu instruments, kas no skata atgādināja blokflautu), Rosendo “Chendy” Leon (bungas, perkusija), Nicholas Hernandez (ģitārists, jāsaka, ka ne mazāk virtuozs kā pats Kuks!) un Dennis Mohammed (basģitāra un uz brīdi bungas). Visi spēlēja superīgi!!! Šovakar viņiem uz skatuves dažās dziesmās piebiedrojās Amber (Aija Vītoliņa), kuras sniegums arī bijia ļoti labs.
Es patiesi un no visas sirds apbrīnoju viņu sniegumu gan tehniskā ziņā, gan no emociju viedokļa. Tā enerģija, kas plūda no mūziķiem pie skatītājiem!!! Tā mūzika, melodijas, ritmi! Jau ievada gabali bija skaisti, jau pie tiem publika aplaudēja, kur nu vēl pie labāk zināmiem skaņdarbiem, kas sekoja koncertam tuvojoties beigām…
Izcila un asprātīga bija mākslinieku savstarpējā saspēle. Brīžiem uz skatuves palika, teiksim, divi vai trīs no mūziķiem un saspēlējās muzikālos ‘dialogos’, uzjautrinādami publiku.
Koncertam tuvojoties izskaņai, Džesijs publiku uzrunāja ar jautājumu: “Nu, ko jūs labāk gribat – lai mēs turpinam spēlēt skumjos gabalus no jaunā ieraksta vai labāk tādu kārtīgu rumbas ballīti?” Uz ko publika, protams, vienbalsīgi sauca, ka vēlas ballīti. 🙂 Beigās visi (dažus varbūt izņemot) stāvēja kājās un aplaudēja, dejoja, tie, kas zināja vārdus pēdējām dziesmām, arī dziedāja līdzi.
Esmu laimīga, ka man bija iespēja to pieredzēt, tur būt un piedalīties (ar aplaudēšanu un nedaudz dejošanu). Visu koncerta laiku smaidīju. Vēl tagad smaidu. Tas bija, nepārspīlējot, vislabākais koncerts, kurā tiktāl esmu bijusi. Ļoti, ļoti ceru, ka viņi vēl kādu reizi atbrauks uz Latviju (šī bija jau otrā reize! Pirmoreiz viņi uzstājās Stradiņa universitātē).
Novēlu visiem piedzīvot kaut ko vismaz tikpat pozitīvi uzlādējošu kā to, ko es piedzīvoju šovakar!
Tā kā vasara iet uz beigām un visi lēnām sāk atgriezties no lauku mājām vai ceļojumiem, kur pavadīts brīvlaiks, tad arī mums atsākās ģitārspēles nodarbības. Man par to ir liels prieks, jo, ja nodarbības notiek regulāri, tad man ir vieglāk piespiesties regulāri trenēties…kas būtu patiešām noderīgi, ja es gribu kaut ko šajā lauciņā sasniegt.
Šodien no rīta puses notika ģitārstunda, bija jau labi, ja neskaita faktu, ka es, vasaras slinkuma iespaidā ļooo-ooooti maz trenējusies, nespēlēju ne tuvu tik labi, cik gribētos un vajadzētu.
To, protams, var labot…regulāri (un, vislabāk, daudz) spēlējot ģitāru.
Un tomēr, lai arī man šī nodarbe patīk (un sajūsmina ģitāras skaņas…hehe, protams, kvalitatīvā izpildījumā!), es bieži pamanos kaut kur pazaudēt motivāciju. Varbūt motivācija pat ir, bet tad manī pamostas prokrastinators, kurš, draņķis tāds, gatavs ķerties klāt manis atturēšanai pat no nodarbēm, kas man patīk…! Ar to laikam vajadzētu pacīnīties visvairāk.
Varbūt mana problēma ir tajā, ka es īsti nesaprotu, kāda žanra mūzika mani piesaista visvairāk.
Man patīk klasiskās mūzikas gabali un etīdes, ko mums uzdod mācīties skolotājs… 2 Carcassi etīdes – vienu zinu no galvas, otrai vēl puse lappuses jāizlasa -, viens Baha menuets (vienkāršs gabals, pie tam…spēlējams duetā, tāpēc ir vēl vienkāršāks!), Burrē, kā autora vārdu neatceros… Kādreiz, kad skolotājs paspēlē priekšā vēl kaut ko no klasiskās mūzikas, ko viņš māk, tas izklausās labi un, manuprāt, iespaidīgi…tad arī to gribas pamēģināt, bet, teiksim, Vivaldi “Vasaras” 3. daļa uz ģitāras, objektīvi spriežot, varētu būt krietni liels izaicinājums man kā ģitāristam ar visai nelielu pieredzi.
Bet, protams, lēnām kāpinot uzdevumu sarežģītību, iespējams arī augt spēlētprasmes līmenī. Tad ko, varbūt pamēģināt kaut ko no tā paša Vivaldi vai ko citu no klasikas? Ja izdotos internetā atrast notis vai tab’us ģitārai…varbūt, ka vajag pamēģināt. Elektrisko ģitāru es diez vai kaut kad tuvākajā laikā iegādāšos un, tā kā pagaidām arī negrasos nekur uzstāties – vai arī mācīties, teiksim, Metallicas vai kādas citas grupas dziesmas, kurās būtu nepieciešami dažādie efektiņi, ko būtu iespējams panākt tikai ar elektriskās gičas un skaņas pastiprinātāja palīdzību -, nezinu, kāda no tā varētu būt jēga… 😀 Tāpēc pagaidām pieturēšos pie mūzikas, ko iespējams klausāmi nospēlēt uz akustiskās gičas.
Vēl no stundās izmēģinātā repertuāra man patīk, kā izklausās blūza improvizācijas…bet, lai kā man vairāki cilvēki neborētu, ka improvizēšanai vajag zināt tikai gammas un pentatonikas pozīcijas un ļauties savām izjūtām…man kaut kāda iemesla dēļ tā improvizēšana sanāk tāda kā…nedroša, drebelīga un daudz skaņu kombināciju atkārtojas. Redz’, laikam man ir pārliecība par to, ka būtu labi samācīties vēl šādus tādus improvizāciju gājienus (licks), kas varētu palīdzēt to padarīšanu labāk saprast…but then again, kad es ieminos par to, ka man, lai drošāk justos improvizācijas lauciņā, derētu vispirms samācīties improvizāciju gājienus vai ko tādu, brālis man skaidro, ka Džimijs Hendrikss neesot pat zinājis notis un tāpat viņam viss smuki skanējis…bet man šķiet, ka tur varētu būt runa par ģeniālu ģitāristu, par kādu es sevi nudien neuzskatu…vismaz pagaidām. 😀
Haaah, rakstot fonā ieslēdzu Vivaldi “Gadalaikus”…tik sen nebiju tos klausījusies…ļoooooooti patīk! Atceros, ka bērnībā “Gadalaiku” ierakstu klausījos neskaitāmas reizes un man tas nekad neapnika. Nez, kā būtu ar apnikšanu tagad, bet patikšana uz šo mūziku man, šķiet, nav mazinājusies ne par kripatiņu… (: (zemāk video – Vivaldi “Ziemas” 2. daļa…šodien kaut kādas iedvesmas varā mēģināju pēc dzirdes to melodiju nospēlēt, bet tālāk par dažām pirmajām taktīm, šķiet, netiku. Nu nekas, nav jau nekur jāsteidzas…!)
Būtībā jau uz ģitāras var nospēlēt jebko. Un būtu labi samācīties akordus/pavadījumus dziesmām latviešu valodā – ja kādā pasākumā ar draugiem sagribas uzdziedāt, tad vislabāk, ja ir pavadījums…! Dziesmas angļu vai citās valodās arī būtu labi. Tomēr pagaidām dziesmas (gan LV, gan ENG) ir izpalikušas no mana repertuāra.
Kaut kad iemācījos U2 dziesmas “In a little while” intro, jo patika, kā tas izklausījās un tam, šķiet, nebija nepieciešami nekādi dižie efekti…tomēr tālāk par intro pagaidām neesmu tikusi, tomēr labprāt iemācītos visu. Lai gan U2 ir zināmākas un, ticu, labākas dziesmas, tomēr šī kā izpētes un mācību objekts mani uzrunāja pirmā. (:
Ak, pareizi. Vēl man patīk spāņu ģitārmūzika/flamenko. Un Jesse Cook izpildītā mūzika. No viņa skaņdarbiem es vienu pat sāku no tab’iem mācīties…Mario Takes A Walk. Nu ļooti patīk…!
Kad tā uzskaita, tad sanāk, ka man patīk daudz kas, atliek tikai izvēlēties kaut ko no tā…vai arī mēģināt pa druskai no visa. Kas man kā iesācējam (uzskatu, ka vēl esmu iesācējs, jā…!) varētu būt noderīgi, jo tad lēnām varētu sākt saprast, kas tieši piesaista visvairāk.
Bet gan jau pamazām. Vispirms – katru dienu jāpieradinās spēlēt gammas un visi vingrinājumi, ko uzdod skolotājs…tad jau pēc tam var mācīties kaut ko uz savu galvu. (:
Jauku Tev dienu!! (:
m.o
P.S. Man bieži gadās tā, ka es spēlēju pārāk klusi, bet, kad jūtos par kaut ko aizkaitināta vai nikna, tad pēkšņi spēja (vai netikums?) spēlēt klusi kaut kur pazūd kā nebijusi. Interesanti, vēl kādam taču tā ir, vai ne? (:
Es tik tiešām priecājos par ģitārmūziku! Man ģitāras skaņas patika jau iepriekš, bet iepatikās vēl vairāk, kad sāku mācīties spēlēt šo instrumentu.
Lai arī pagaidām vēl esmu piedalījusies tikai divās nodarbībās, man ir tāda sajūta, ka mani tas aizraus arī turpmāk. Es esmu tiešām ļoti priecīga par šo iespēju mācīties, jo līdz šim visu manu laiku vairāk vai mazāk aizņēma skola un atpūta/izklaides. Pamatskolā vēl mācījos flamenko dejas, bet, līdz ar iestāšanos RDMV, palika švaki ar laikiem, lai izbraukātu pusi Rīgas un visu paspētu. Bet tagad, izmantojot negaidītu iespēju, šķiet, esmu atradusi vēl kaut ko, ko varētu mācīties ārpus skolas un kas man patīk. 🙂
Šobrīd man fonā skan brīnišķīgs spāņu ģitārmūzikas gabals. Šis te:
Lūk, linki, kur atradīsiet vēl dažus no manis iemīļotākajiem ģitārmūzikas skaņdarbiem:
Lai tā iemācītos spēlēt…uhh, ilgi jātrenējas!!! Lai neteiktu vairāk. Bet tik skaisti skan… (:
(P.S. Pirmajos trīs video dzirdamā mūzika ir no filmas “Vikija Kristīna Barselona” (rež. Vudijs Allens). Laba filma, interesants stāsts ar negaidītu nobeigumu, izstrādāti tēli un skaista mūzika. Iesaku noskatīties visiem, kam patīk/interesē spāņu kultūra vai mūzika!!! ^^)
Vēl kas, par ko vēlējos šeit nedaudz uzrakstīt, bija sitaminstrumentu mūzikas koncerts, kurā uzstājās mūziķi Guntars Freibergs (sitamie instrumenti) un Elīna Gaile (klavieres) un kas norisinājās Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros. ( http://www.kamermuzika.lv/programme.php?id=5 )
Vakar, sestdienas vakarā (pēc Miķeļdienas gadatirgū ar draugiem pavadītas dienas), mēs ar brāli to apmeklējām galvenokārt tāda iemesla dēļ, ka man mūzikas vēstures stundā kā mājas darbu uzdeva uzrakstīt recenziju par klasiskās mūzikas koncertu. Neesmu pārliecināta, vai šis nu būs tas īstais koncerts, ko skolotāja būtu domājusi, bet tik un tā uzrakstīšu par to (un recenziju, iespējams, varētu šeit nopublicēt…).
Koncerts kopumā bija ļoti iespaidīgs un interesants, es, izgājusi no koncertzāles, jutos spēcīgi pozitīvi uzlādējusies.
Turpinājumā: video, kuros noklausāmi divi no vakar Spīķeru koncertzālē izskanējušajiem skaņdarbiem (diemžēl gan citu mūziķu izpildījumā…).
Lai nu kā, rudens ir skaists, jo īpaši ja ārā spīd saule (vai, ja runa ir par vakaru/nakti, tad – zvaigznes!! 🙂 ) un es beidzot pievērsīšos literatūras analizēšanai… 😀
Es priecājos par... 