…

Okei, tātad es nolēmu iemūžināt kādas no savām pārdomām.

Bet stiprāka par vēlmi tās iemūžināt šobrīd ir vēlme saprast, KĀ izmainīt pašai savu domāšanas veidu, lai tas kļūtu pozitīvāks!

Jā, es esmu optimiste (pašai vismaz tā šķiet! :D), cenšos domāt pozitīvi, bet brīžiem gadās, ka, ielienot dziļāk pašai  savā prātā, atziņās un idejās…kļūst kaut kā drusku skumīgi ap sirdi.

Lai arī apzinos, ka es nebūt neesmu vienīgā šādas izjūtas piedzīvojusī persona (atsaukšos uz, šķiet, daudziem labi zināmo Aleksandra Čaka citātu: “Bet es domāju, un, jo vairāk es domāju, jo man paliek skumjāk.”)… Man ir diezgan dalītas jūtas un domas par šo tematu. No vienas puses – protams, tas ir tikai loģiski, ka cilvēks piedzīvo dažādas situācijas, dažādas emocijas, to skaitā arī skumjas, dusmas, bailes…un tas ir normāli un vajadzīgi. Bet man šķiet, ka būtu varen’ labi, ja es būtu spējīga tādā pat veidā, kā aizdomājos līdz skumjām domām, atkal “atdomāties” atpakaļ līdz pozitīvākām…nē, atpakaļ nē, jo tad tas būtu regress. Drīzāk aizdomāties vēl tālāk un nonākt pie kāda patīkama un noderīga (varbūt pat iepriecinoša!) secinājuma.

Vai tad, lai to būtu iespējams izdarīt, vajag būt izcili skolotam un gudram cilvēkam?!

Protams, ir variants – nedomāt. Bet šāda ideja man absolūti nešķiet vilinoša.

Šajā brīvlaikā tiktāl esmu ļoti labi atpūtusies, darījusi visu, ko sirds kāro – tikusies ar draugiem, gājusi uz kino, mācījusies gatavot, lasījusi,  klausījusies mūziku, vienkārši gulējusi un skatījusies griestos, ja neko citu negribējās…pareizi, ja skola dod man brīvlaiku, es to izmantoju kā vēlos. (atceros gan arī teicienu “Jo vairāk brīva laika mums ir, jo nejēdzīgāk mēs to izmantojam”…diemžēl autora vārdu nezinu!) Un tādos brīžos, kad sanāk gulēt un blenzt griestos, sanāk aizdomāties par dažādām lietām. Bet tad pieķeru sevi pie domas, ka tas, kas tādos brīžos darās manā prātā, vairumā gadījumu ir vienkārši apziņas plūsma, kurai īsti nav ne sākuma, ne mērķa, ne arī īsti iznākuma. (pieļauju, ka arī tāda apziņas plūsma savu reizi ir vajadzīga, bet gribas taču arī kaut ko ja ne citiem, tad vismaz sev noderīgu izdomāt!) Reizēm izdodas nonākt pie kāda secinājuma, bet tie mēdz ātri aizmirsties. (risinājums – pierakstīt kaut kur?!)

Un šodien man radās sajūta, ka brīvlaikā mans prāts zināmā mērā degradējas. Varbūt ne degradējas, bet drīzāk atslābst. Tam nav regulāri jāsaspringst uz dažādām iegaumējamām vai radoši izdomājamām lietām.

Man ļoti interesanti šķiet pārdomāt dažādu cilvēku, ar ko ikdienā nākas saskarties, savstarpējās attiecības (manas attiecības ar viņiem arī tai skaitā, protams), viņu rīcības motīvus, ja atgadījies kas interesants, neparasts vai pārsteidzošs… Kāpēc cilvēki ir tādi, kā viņi ir. Kas veido cilvēku? Gēni? Audzināšana? Apkārtējā vide?

Lai nu kā, šo mani interesējošo tematu laikam vienā vārdā varētu dēvēt par psiholoģiju.

…un iemesls, kāpēc man šķiet, ka mans prāts brīvlaikā atslābst, varētu būt tas, ka vairāk domāju nevis par lietām, kas saistītas ar dažādu kultūru vēsturi, ar steļļu uzbūvi un kā, to pārzinot, iespējams radīt vairāk vai mazāk izdevušos audumus, un tā tālāk, bet gan par man pazīstamu cilvēku savstarpējām attiecībām…kuru salīdzinājumā ar kultūrvēstures faktiem, tekstilmākslas tehnikām un latviešu valodas gramatikas likumiem, ir ĻOTI maz. 😀

Un arī tādas domas ir labas, es tā uzskatu. Varbūt vienīgi es varētu mēģināt pievērst savu prātu arī kādām sarežģītākām nodarbēm arī vasarā…tas būtu noderīgi.

Labs ir, šķiet, ka esmu nonākusi pie kāda – lai arī visai maza, bet tomēr! – secinājuma…lai arī aizmaldījos prom no sākotnējā temata…ja tāds vispār bija. Pietiks drukāt. Pagaidām!

Jauku vakaru!!! 🙂

m.o