Čau, manu lasītāj!
Man šovakar uznāca nelielas pārdomas, kā rezultātā ļoti sagribējās šeit izveidot jaunu ierakstu.
Jauno gadu es sagaidīju, atļaušos teikt, izcili labi. Superīga kompānija – draugi un ģimene-, kaudze garšīgu lietu, pastaigas ārā (gar jūras krastu!) un salūta skatīšanās, kā arī saulains Jaungada rīts. Piecēlusies šī gada pirmajā dienā es jutos patiešām laimīga. Paldies visiem un visam par to!
Tās pārdomas ieslēdzās pēc atgriešanās mājās.
Tā laimes sajūta, kas mani bija pārņēmusi šorīt, man šķita pielīdzināma sajūtai, ko varētu apzīmēt ar vārdiem “kā no jauna piedzimis”.
Sajūta, ka kaut kas ir izmainījies – manī pašā, manā domāšanā varbūt.
Iespējams, ka tās izmaiņas ir radījis atvieglojums par to, ka – vismaz uz šo brīdi – esmu sapratusi un izlēmusi, kas ir tas, ko es gribu darīt tālāk, pēc savas tagadējās skolas – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas – pabeigšanas.
Vai tas, ka es vismaz esmu sapratusi, kas ir tas, kas mani patiesi aizrauj (vairākas lietas, bet viena – tekstils – tomēr vairāk nekā citas).
Šaubos vai tas bija kāds jaunums, bet es šorīt (jau nezin kuro reizi) sapratu, cik liela vērtība ir mana ģimene un draugi.
Un līdz ar šo apziņu sajutos tā, ka ir lietas, kam es, ļoti iespējams, esmu piešķīrusi pārāk lielu nozīmi (kad tāda diez vai ir bijusi – vai varbūt tāda pat ir bijusi, bet kaut kādā brīdī zudusi) un ko gribētos “atstāt” pagājušajā gadā.
Nevis tāpēc, ka tās būtu nepatīkamas vai nekam nederīgas, bet vienkārši tāpēc, ka…jāatbrīvo vietu kam jaunam.
Jā. Tā vajag, man šķiet.
Lai notiktu kas jauns; lai kam jaunam būtu vieta, kur rasties, vispirms ir jāatbrīvojas no vecā.
Ticība tam un domai, ka viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek, kaut kāda iemesla dēļ vieš manī optimismu.
Noslēgumā vēlos pievienot vēl vienu mūzikas video klipu. Skaista dziesma, manuprāt. 🙂
Sveiciens visiem 2012. gada naktī no pirmā uz otro janvāri! 🙂
Es priecājos par... 