Sveiciens vēlā trešdienas vakarā!!
Domājams, jau no virsraksta noprotams, par ko būs raksts.
Jau labu laiku esmu iemīlējusies flamenko stila ģitārmūzikā. Pirms aptuveni gada es spriedu (gan domās, gan runājot, gan rakstiski), ka nu ļooti gribētos dzirdēt Džesija Kuka (Jesse Cook, pagaidām mans favorīt-ģitārists) uzstāšanos ‘dzīvajā’.
Biju pat atradusi lapu, kur iespējams aizsūtīt dažādiem māksliniekiem lūgumus braukt uzstāties kādā konkrētā vietā, aizsūtīju, lai brauc uz Rīgu.
Un manas cerības piepildījās!!!
Šovakar Kongresu namā uzstājās Džesijs Kuks ar savu grupu – Chris Church (vijole, balss, taustiņinstrumenti un kāds mistisks armēņu instruments, kas no skata atgādināja blokflautu), Rosendo “Chendy” Leon (bungas, perkusija), Nicholas Hernandez (ģitārists, jāsaka, ka ne mazāk virtuozs kā pats Kuks!) un Dennis Mohammed (basģitāra un uz brīdi bungas). Visi spēlēja superīgi!!! Šovakar viņiem uz skatuves dažās dziesmās piebiedrojās Amber (Aija Vītoliņa), kuras sniegums arī bijia ļoti labs.
Es patiesi un no visas sirds apbrīnoju viņu sniegumu gan tehniskā ziņā, gan no emociju viedokļa. Tā enerģija, kas plūda no mūziķiem pie skatītājiem!!! Tā mūzika, melodijas, ritmi! Jau ievada gabali bija skaisti, jau pie tiem publika aplaudēja, kur nu vēl pie labāk zināmiem skaņdarbiem, kas sekoja koncertam tuvojoties beigām…
Izcila un asprātīga bija mākslinieku savstarpējā saspēle. Brīžiem uz skatuves palika, teiksim, divi vai trīs no mūziķiem un saspēlējās muzikālos ‘dialogos’, uzjautrinādami publiku.
Koncertam tuvojoties izskaņai, Džesijs publiku uzrunāja ar jautājumu: “Nu, ko jūs labāk gribat – lai mēs turpinam spēlēt skumjos gabalus no jaunā ieraksta vai labāk tādu kārtīgu rumbas ballīti?” Uz ko publika, protams, vienbalsīgi sauca, ka vēlas ballīti. 🙂 Beigās visi (dažus varbūt izņemot) stāvēja kājās un aplaudēja, dejoja, tie, kas zināja vārdus pēdējām dziesmām, arī dziedāja līdzi.
Esmu laimīga, ka man bija iespēja to pieredzēt, tur būt un piedalīties (ar aplaudēšanu un nedaudz dejošanu). Visu koncerta laiku smaidīju. Vēl tagad smaidu. Tas bija, nepārspīlējot, vislabākais koncerts, kurā tiktāl esmu bijusi. Ļoti, ļoti ceru, ka viņi vēl kādu reizi atbrauks uz Latviju (šī bija jau otrā reize! Pirmoreiz viņi uzstājās Stradiņa universitātē).
Novēlu visiem piedzīvot kaut ko vismaz tikpat pozitīvi uzlādējošu kā to, ko es piedzīvoju šovakar!
Sirsnīgi sveicieni!
Es priecājos par... 