Čau visiem! 🙂
Pasen neko neesmu blogā rakstījusi, bet šorīt pamodos un, izpurinājusies no bezapziņas stāvokļa, pamanīju prātā rodamies ideju ierakstam.
Nu jau pāris nedēļas kā diplomdarbs pabeigts un tā aizstāvēšana arī aiz muguras, RDMV sakarā atlicis vienīgi sagaidīt izlaidumu. Brīvā laika līdz ar to arī ir krietni vairāk. Ja septembrī sāku iet uz bačatas un salsas ritmikas nodarbībām (par ko jau arī šeit jūsmīgi rakstīju…) “Ritmo de Salsa” deju skolā, tad no janvāra sāku mācīties arī NYon2 jeb Ņujorkas stila salsu un nedaudz vēlāk – arī tādu jocīgu deju, kas saucas kizomba. Vārdu sakot – metos deju pasaulē iekšā “ar visām četrām”.
Video: mani skolotāji dejo kizombu.
Jāsaka, ka šīs dejas man ir bijis liels atklājums – tās apgūstot, var kārtīgi izkustināt visu ķermeni, dzīvespriecīgā mūzika uzlabo noskaņojumu (varbūt vienīgi ne tad, ja ritms ir tik samudžināts, ka nevaru saprast, kā pie tā dejot :D). Palēnām, mācoties dažādus styling’us (latviski tos varētu saukt par izskaistinājumiem?), dejojot sāku justies sievišķīgāka. Nu jau arī salsas ballītēs sāku justies ērtāk un katram, kurš uzlūdz padejot, bailīgi nepīkstu, ka esmu iesācēja. Skaidrs, ka profiņš vēl neesmu, bet galīgais iesācējs arī vairs ne. (:
Šorīt pamostoties iedomājos par dejām un pēkšņi atcerējos savu “pirmo mīlestību”, flamenko.
Video: flamenko deja “Bulerias”. Viena no apbrīnojamākajām, ko esmu redzējusi. Pat ja ne visu, lūdzu, noskaties 2:48 līdz …!
To, tiesa, ar visai ilgiem pārtraukumiem, tomēr mācījos krietnu laika sprīdi, biju pat iegādājusies apnaglotās kurpītes un garos svārkus ar volānu gar malu. Tiešām patika šī deja. Joprojām jau patīk, reizēm paskatos YouTubē video ar flamenko dejotājiem, tā vien gribas atkal paklabināt dažādos ritmus un paplivināties ar garajiem svārkiem. (: Tomēr ir viena lieta, kas mani pārsteidz. Atceros sevi mācamies flamenko un, par spīti labajai sajūtai pēc nodarbībām, regulāri jutos viegli aizkaitināma un tāda kā stipri…nervozāka.
Toties pēc salsas dejām jūtos viegli, priecīgi un krietni mierīgāk nekā pēc flamenko dejošanas.
Kā to varētu izskaidrot? Viena ideja ir – flamenko nopietnais raksturs. Vai tiešām tas būtu pie vainas?
Otra ideja, kas man ienāca prātā, ir – lai arī ritma klapēšana ar kājām man patīk, tomēr…atceros, ka kaut kur esmu dzirdējusi, ka caur šo klapēšanos flamenko tiek izteiktas cilvēka dusmas. Reizēm nodarbībās tieši ar tādu sajūtu un domu esmu arī klaudzinājusies un pāris reižu to pat ārpus deju stundām izmantojusi kā veidu aizkaitinājuma izlaišanai no sevis.
Varbūt šeit strādā princips “jo vairāk dusmu tu izgāz, jo vairāk rodas vietā”??? (kaut kur esmu lasījusi teoriju, ka tieši tā arī esot…šķiet, ka tā strādā…)
Tas patiesībā izklausās ticami, vismaz priekš manis.
Salsas dejas vispār ir kā cita pasaule, to mūzika ir tik jautra un saulaina, kā arī (vēl viena atšķirība no flamenko) salsu pārsvarā dejo pāros, kas nozīmē saskarsmi ar dažādiem cilvēkiem. Tas vienmēr ir interesanti, katrs cilvēks dejo citādāk. Domāju, ka nebūšu nošāvusi greizi, ja teikšu, ka, dejojot pārī, cilvēki arī kaut kādā veidā apmainās ar enerģiju. Ja ne apmainās, tad katrs kaut ko izstaro no sevis, pilnīgi noteikti. 😀
Flamenko deju mūzika jau arī var būt jautra, man tieši tagad fonā skan viens tāds gabals, tomēr flamenko izteiktās emocijas pārsvarā ir nopietnas, reizēm pat traģiskas.
Lai nu kā, es novērtēju to, ka esmu mācījusies flamenko – tas bija mans pirmais solis deju pasaulē. Jūtos patiesi laimīga, ka esmu atklājusi salsas dejas. Pie flamenko domāju, ka kādreiz vēl atgriezīšos. Un salsu…gribētos vēl ilgi, ilgi apgūt, izkopt savu stilu, papildināt savas zināšanas un prasmes tajās un, galu galā, dejot. Ziniet, dejot patiesi labi, tā, lai gan kustības un soļi ir skaisti un tehniski precīzi izpildīti, gan arī – lai dejā būtu nolasāma kāda sajūta, kāda noskaņa, ko uztvertu skatītājs. Ceru, ka ar laiku tas izdosies… 🙂
Sveiciens visiem šai skaistajā jūnija nogales dienā! 🙂
m.o
Es priecājos par... 